“Labi. Pirmais piliens. Es jūtu to.”
Viņa sper soli, un pirmais ūdens piliens atsitas pret sudraba siksniņu. Tas ir tik mazs, ka citi to nepamanītu. Bet viņa to jūt kā signālu.
“Tas slīd pareizi. Virsma strādā. Nekādu švīku.”
“Šis bruģis ir pateicīgs. Gluds. Klausīgs.”
Viņa skatās uz priekšu, bet jūt zem kājas katru bruģakmens mikroreljefu. Makro pasaulē bruģis nav bruģis — tas ir tekstūra, kas atbild uz viņas soli.
“Te būs skaista šļakata. Jā, tieši šeit.”
“Un tagad… papēdis.”
Viņa liek papēdi leņķī, ko citi pat nepamanītu. Makro pasaulē tas ir viss.
“Turpini. Lēni. Ļauj ūdenim pacelties. Nevis triekties.”
Šļakata paceļas kā sudraba vainags. Viņa to nejūt kā skaņu — viņa to jūt kā vibrāciju.
“Pilieni turas. Skaisti. Perfekti apaļi.”
Uz siksniņām sēž ūdens pērlītes. Viņa jūt to vēsumu uz ādas.
“Tie nekrīt. Tie slīd. Tas ir tas, ko es gribēju.”
“Pilsētas gaismas… jā, tās šodien strādā manā labā.”
Viņa redz atspulgus nevis kā gaismas, bet kā mikroskopiskas liesmiņas, kas dejo uz metāla.
“Sudrabs mīl lietu. Es to zināju.”
“Nākamais solis. Tas pats ritms. Nekādu nejaušību.”
Viņa iet tā, it kā katrs solis būtu jāfilmē. Un viņas prātā tas arī tiek filmēts.
“Svars uz priekšu. Papēdis. Šļakata. Pilieni. Atspīdums. Atkārto.”
“Es jūtu, kā pilsēta mani vēro. Bet viņi nesaprot, ko tieši.”
Garāmgājēji redz tikai skaistu gājienu. Viņa redz fiziku, simetriju, ūdens arhitektūru.
“Viņi redz papēdi. Es redzu trajektoriju.”
“Šis ir mans elements. Mans klusais sporta veids.”
Lietus krīt uz viņas pleciem. Papēdis skar bruģi. Pilieni lec gaisā.
“Es neesmu slapja. Es esmu precīza.”
“Un tagad… pēdējais solis pirms pārejas. Lai tas ir skaists.”
Viņa apstājas. Peļķe atspoguļo viņas sudraba papēdi kā mazu mēness sirpi.
“Perfekti.”
