Daces dienas izgājiens lietus peļķēs (attēlos- Dace un Līga lietainā pilsētā)
13. februāris (ar atmiņām no 13. augusta)
Šorīt, 13. februārī, lietus sākās vēl pirms modinātāja. Tas nebija dusmīgs vai smags — drīzāk tāds kluss, vienmērīgs ritms, kas sitās pret palodzi kā atgādinājums: “Dace, šodien ir tava diena.” Un es to sajutu. Tāpat kā toreiz — 13. augustā.
Rīts
Es atvēru skapi un uzreiz zināju, kurus papēžus vilkšu. Nevis tos praktiskos. Nevis tos, kas “der lietum”. Bet tos, kas man atgādina vasaru — Peldbaseina Couture ar caurspīdīgo papēdi un mazo, kustīgo vilni iekšpusē.
Tie paši, kurus pirmo reizi uzvilku 13. augustā — tajā dienā, kad lietus bija silts, un pilsēta smaržoja pēc karstām flīzēm un brīvības. Tajā dienā, kad es sapratu, ka peļķes nav jāapiet. Tajā dienā, kad es satiku Līgu.
Šodien tie paši papēži izskatījās citādi — februāra pelēcībā tie bija kā mazs, privāts vasaras fragments.
Pilsēta
Es izgāju ārā, un aukstais gaiss mani apskāva kā skarbs, bet godīgs draugs. Peļķes bija tumšas, dziļas, un tajās atspīdēja laternas — kā mazas liesmiņas, kas pretojas ziemai.
Es soļoju pa tām tāpat kā augustā — tikai šoreiz nevis ar saules siltumu uz muguras, bet ar ziemas vēju sejā. Un tomēr… sajūta bija tā pati.
Kad es uzsitu ar papēdi pa pirmo peļķi, ūdens uzšļakstījās augšup, un es gandrīz dzirdēju augustu. To pašu smieklu skaņu. To pašu vieglumu. To pašu brīvību.
Atmiņa
augustā es gāju pa Esplanādi, un lietus bija tik silts, ka šķita — vasara pati mani sveicina. Toreiz es vēl nezināju, ka pēc pāris minūtēm sastapšu Līgu. Ka viņa ies pa peļķēm tāpat kā es. Ka mēs abas iesim vienā ritmā, it kā būtu pazinušās gadiem.
Šodien, 13. februārī, es gāju viena. Bet atmiņa gāja man līdzās.
Pēcpusdiena
Pie Operas laukuma es apstājos pie tās pašas peļķes — Lielās Peļķes. Tā bija tumšāka nekā augustā, bet tikpat majestātiska.
Es ieelpoju. Un iebridu tajā ar tādu pašu pārliecību kā toreiz.
Ūdens uzšļakstījās. Un es pasmaidīju.
Vakars
Tagad, rakstot šo, es saprotu:
augusts man iemācīja, ka lietus var būt brīvība.
februāris man atgādināja, ka brīvība nav gadalaiks — tā ir izvēle.
Un es izvēlos iet pa peļķēm. Vienmēr. Ar papēžiem, kas nebaidās no ūdens. Ar atmiņām, kas neizšķīst.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru