Mazs stāstiņš par Daci, kas uz augstiem papēžiem ieiet dušā
(14. februāris – attēlos: lietus sandales, kuras varbūt kāds arī ražos)
Ziema Rīgā bija tāda pati kā vienmēr — slapja, tumša un bez nevienas kārtīgas peļķes. Dace, “papēdīšu peldētāja kluba” lepna dibinātāja, jau nedēļu staigāja apkārt ar vieglu neapmierinātību. Kā lai trenējas, ja daba atsakās sadarboties?
Vienu rītu, stāvot vannasistabā un skatoties uz savu dušu, viņai iešāvās prātā doma, kas bija tik absurda, ka kļuva ģeniāla.
“Peļķes nav? Tad es pati būšu peļķe.”
Un tā Dace, ar visu savu pārliecību un nelokāmo stilu, uzvilka savas jaunās competitive puddle dancing sandals — tās ar aerodinamisko papēdi un dziļo protektoru — un lepni iesoļoja dušā. Ūdens šļakstījās kā pavasara plūdos, un katrs solis radīja tādu skaņu, it kā viņa dejotu pa veselu kvartālu peļķu.
Dace izpildīja pāris iesildīšanās piruetes, vienu šļakatu salto un noslēdza ar savu firmas kustību — “plunkšķi ar papēdi”. Duša bija pārsteigta, flīzes apmierinātas, un Dace beidzot jutās atkal formā.
Kad viņa iznāca ārā, viņas sejā bija tā pati pašapmierinātā smaida šķautne, kas parādās tikai tad, kad viņa ir uzvarējusi kārtējo šķērsli.
“Pavasari var gaidīt,” viņa noteica, “bet peļķes — nekad.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru