Mazs stāsts par to brīdi, kad papēdīši satiekas ar ūdens pilieniem
Sarkanie “femme fatale” papēži ieiet dušas tvaikos kā varoņi, kas zina savu vērtību. Pirmais ūdens piliens pieskaras papēža lakotajai virsmai, un tas nevis izskatās neveikli, bet gluži pretēji — kā neliels gaismas atspīdums, kas piešķir kurpei vēl vairāk dramatiskā spīduma.
Tad seko nākamie pilieni, kas slīd pāri kurpes līnijām kā mazi, kustīgi akcenti. Tie nevis sabojā eleganci, bet padara to dzīvu — it kā kurpe pati piedalītos šajā mazajā rīta performancē.
Un Dace, protams, jūt, ka šis nav tikai rīta mazgāšanās brīdis. Tas ir mirklis, kurā viņa pati sev atgādina: “Es varu būt eleganta arī tad, kad neviens neskatās.”
Dace šajā brīdī jūtas tā, it kā viņa pati būtu sava rīta režisore — nevis vienkārši cilvēks, kas ieiet dušā, bet kāds, kas uztaisa sev nelielu, privātu pirmizrādi.
Kā viņa jūtas šajā mirklī
Brīva. Tieši tādā veidā, kā cilvēks jūtas, kad atļauj sev mazliet rotaļīguma bez jebkādas vainas sajūtas.
Pašpārliecināta. Sarkanie papēži viņai piešķir to īpašo “es zinu, kas es esmu” sajūtu, pat ja skatītāju nav.
Mazliet teatrāla. Bet tādā labā nozīmē — kā cilvēks, kas izbauda savu klātbūtni un spēlējas ar noskaņu.
Vieglā eiforijā. Ūdens tvaiks, spīdums uz kurpēm, rīta klusums… tas viss kopā rada sajūtu, ka diena sākas ar nelielu triumfu.
Un pats svarīgākais — viņa jūtas dzīva, tādā ļoti vienkāršā, bet spēcīgā veidā. Kā cilvēks, kurš sev atļauj būt mazliet vairāk nekā tikai “praktiskam”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru