Neliels pastāsts: kolēģi brīnās… un viena no viņām grib pamēģināt to pašu
Kad Dace nākamajā dienā ieiet darba dušā savās augstpapēžu sandalēs, viņa to dara ar to pašu mierīgo pārliecību, kas viņai palīdzēja iznest vakardienas haosu. Viņa neafišē savu rituālu, bet arī neslēpj — vienkārši dzīvo savu rītu.
Un tad tas notiek.
Kolēģu reakcija
Viena kolēģe, Ilze, nejauši pamana, ka Dace dodas dušas virzienā… uz papēžiem.
Viņa sākumā domā, ka tas ir joks.
Tad saprot, ka nē — Dace vienkārši dara to ar tādu mieru, ka tas izskatās pilnīgi normāli.
Un tieši tas viņu apbur.
Ilze visu dienu vēro Daci — ne uzbāzīgi, bet ar tādu kā ziņkārīgu apbrīnu. Viņa redz, ka Dace ir mierīga, fokusēta, eleganta. Un viņai rodas doma: “Varbūt tas tiešām strādā.”
Brīdis, kad Ilze saņemas
Pēcpusdienā, kad birojs kļūst klusāks, Ilze pienāk pie Daces ar tādu kā pusnopietnu smaidu.
— “Klausies… tas tavs rīta rituāls… tas tiešām palīdz?”
Dace tikai pasmaida. Nevis kā cilvēks, kas glabā noslēpumu, bet kā cilvēks, kurš zina, ka katram ir savs ceļš.
— “Palīdz nevis papēži,” viņa saka, “bet tas, ka tu sev atļauj rītu sākt skaisti.”
Ilze klusē brīdi. Un tad, mazliet samulsusi, bet ar dzirksti acīs, viņa saka:
— “Es laikam rīt arī pamēģināšu.”
Un Dace saprot
Ka viņas mazais rituāls ir kļuvis par iedvesmu. Nevis tāpēc, ka tas ir dīvains vai ekstravagants, bet tāpēc, ka tas ir pašcieņas žests.
Un tas ir skaistākais, kas var notikt ar jebkuru rituālu.
Kā Ilzei veicas nākamajā rītā
Ilze pamostas agrāk nekā parasti. Ne tāpēc, ka būtu jāsteidzas, bet tāpēc, ka viņa ir satraukti ziņkārīga. Viņa atceras Daces mieru, to kluso pārliecību, un domā: “Nu labi, pamēģināšu.”
1. Izvēle
Viņa atver savu kurpju plauktu un saprot, ka viņai nav tik iespaidīgu papēžu kā Dacei. Bet viņai ir vienas smalkas, gaišas sandales ar nelielu papēdīti — pietiekami elegantas, lai justos īpaši, bet pietiekami drošas, lai nejustos traki.
Viņa tās uzvelk un paskatās spogulī. Un pirmo reizi senākā laikā viņa pati sev patīk.
2. Ceļš uz darbu
Ilze iet uz darbu ar mazliet citādu soli. Nevis augstprātīgu, bet tādu kā… vieglāku. Viņa jūtas tā, it kā būtu izdarījusi kaut ko drosmīgu, bet tikai sev.
3. Brīdis pie dušas
Kad viņa nonāk birojā, viņa sākumā gandrīz atkāpjas — “Ko es daru? Tas taču ir dīvaini.”
Bet tad viņa atceras Daces teikto: “Palīdz nevis papēži, bet tas, ka tu sev atļauj rītu sākt skaisti.”
Un viņa ieiet dušas telpā.
4. Pirmais solis
Pirmais solis uz flīzēm ir mazliet neveikls. Viņa pat klusītiņām iesmejas par sevi. Bet tad viņa sajūt tvaiku, siltumu, un to, kā ūdens pilieni uz sandalēm veido mazas gaismas pērlītes.
Un pēkšņi viņa saprot: tas nav par to, kā tas izskatās no malas. Tas ir par to, kā tas liek justies.
5. Rezultāts
Kad Ilze iznāk no dušas, viņa jūtas… citāda. Ne tik pārliecināta kā Dace — vēl ne. Bet mierīgāka. Vieglāka. Un ar tādu kā mazu, slepenu lepnumu.
Kad viņa ieiet birojā, kolēģi pamana, ka viņa smaida vairāk nekā parasti. Un Dace, protams, saprot visu uzreiz — tikai ar vienu acu skatienu.
Ilze tikai pamāj ar galvu un saka:
— “Zini… tas tiešām strādā.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru