Dace stāvēja uz koka laipas, vējš viegli cilāja viņas kleitas malu, un papēži klakšķēja kā ritmisks paziņojums: “Es te esmu, un es nebaidos no ūdens.”
Viņa paskatījās uz ezeru — gludu kā stiklu, tikai pa kādai sudrabainai šļakstai, ko radīja vakara vējš. “Nu ko,” viņa nodomāja, “ja jau peldēties, tad ar stilu.” Un stils šodien bija willkini — rītdienas drosme, kas ielaužas šodienas mierā.
Dace piegāja pie pašas malas, pacēla zodu un ar tādu kā ceremonijas nopietnību teica pati sev:
— Lai dzīvo peldēšanās, kas nepakļaujas noteikumiem.
Un tad viņa vienkārši iegāja ūdenī. Kleita pielipa kā otrā āda, papēži nogrima smiltīs, bet viņa smējās — tā no sirds, tā, kā smejas cilvēks, kurš saprot, ka dzīve ir jābauda tieši tāda, kāda tā ir. Nevis perfekta, bet īsta.
Kad viņa iznāca krastā, ūdens pilēja no kleitas kā mazi kristāli, un viņa izskatījās pēc sievietes, kas tikko izgājusi cauri savam personīgajam triumfa lokam.
— Tas ir willkini, — viņa noteica, it kā noslēdzot manifestu. — Peldēšanās rītdienas stilā.
Un ezers klusējot piekrita.
Stāstiņš par “Willkini klubiņa” dzimšanu
Dace sēdēja uz ezera krasta soliņa, vēl joprojām nedaudz slapja no savas vakara peldes. Kleita žuva lēni, papēži bija nolikti blakus kā divi noguruši, bet lepni kareivji. Viņa juta, ka šis vakars nav tāds kā citi — tas bija sākums kaut kam lielākam.
— Ziniet, — viņa teica skaļi, it kā sarunātos ar ezeru, — šis nav tikai mans stils. Šis ir dzīvesveids. Un dzīvesveidiem vajag klubiņus.
Ezers, protams, neatbildēja, bet vējš uzpūta tādu kā piekrītošu vilnīti. Tas Dacei pilnīgi pietika.
Viņa izvilka no somas mazu piezīmju blociņu un uzrakstīja ar lieliem burtiem:
WILLKINI KLUBIŅŠ Peldēšanās rītdienas stilā.
Tālāk viņa pierakstīja pirmos noteikumus:
Peldēties drīkst jebkurā apģērbā, kas liek justies drosmīgam.
Papēži nav obligāti, bet ļoti ieteicami.
Svarīgākais — ienākt ūdenī ar smaidu un iznākt ar stāstu.
Kad viņa pacēla galvu, viņai šķita, ka ezera otrā pusē kāds kustas. Varbūt kāds bija redzējis viņas peldi. Varbūt kāds jau bija ziņkārīgs. Varbūt willkini stils jau sāka izplatīties.
Dace pasmaidīja. — Nu ko, klubiņš ir dibināts.
Un tajā brīdī viņa saprata — reizēm pietiek ar vienu drosmīgu soli ūdenī, lai radītu veselu kustību.
Kā “Willkini klubiņam” pievienojās pirmie biedri
Pēc pāris dienām Dace atkal devās uz ezeru. Šoreiz viņa bija sagatavojusies — somā bija termoss ar tēju, pāris rezerves zeķes un, protams, viņas piezīmju blociņš ar lielo uzrakstu WILLKINI KLUBIŅŠ.
Kad viņa tuvojās laipai, viņa pamanīja kādu sievieti, kas stāvēja tur jau priekšā. Viņai mugurā bija vasaras kleita ar ziediem, bet kājās… gumijnieki. Un nevis parasti, bet spilgti dzelteni.
— Atvainojiet, — sieviete teica, mazliet samulsusi, — vai jūs esat tā dāma, kas te peldējās kleitā un papēžos?
Dace lepni pamāja. — Jā, tā es biju.
— Es… es arī gribētu pamēģināt. Tikai… es neesmu tik drosmīga kā jūs. Tāpēc gumijnieki. Tie dod drošības sajūtu.
Dace pasmaidīja. — Willkini stilā nav noteikumu par drosmes daudzumu. Galvenais — lai tu ienāc ūdenī ar savu stāstu.
Un tā klubiņam pievienojās Līga, pirmā oficiālā biedre.
Bet ar to viss nebeidzās. Tajā pašā vakarā pie ezera parādījās arī kāds kungs, kurš bija redzējis Daci iepriekšējā reizē. Viņš bija ģērbies uzvalkā — nevis tāpēc, ka tā vajadzētu, bet tāpēc, ka viņš vienkārši vienmēr tā ģērbās.
— Es domāju, — viņš teica, — ja jau jūs peldaties kleitā, tad es varētu pamēģināt uzvalkā. Vienmēr esmu gribējis zināt, kā tas ir.
Dace tikai nopūtās ar prieku. — Laipni lūgts Willkini klubiņā.
Un tā Guntars, cienījams grāmatvedis ar perfekti gludinātu kaklasaiti, kļuva par otro biedru.
Vakara beigās viņi visi trīs stāvēja ūdenī — Dace ar papēžiem rokā, Līga ar dzeltenajiem gumijniekiem, Guntars ar uzvalka žaketi, kas lēni slīga smagumā — un smējās kā seni draugi.
Dace paskatījās uz viņiem un nodomāja: Klubiņš aug. Un tas ir tikai sākums.
Ekstravagantais jaunpienācējs “Willkini” klubiņā
Dace un pārējie biedri — Līga ar saviem dzeltenajiem gumijniekiem un Guntars ar uzvalku, kas jau bija piedzīvojis vairāk ūdens nekā vairums peldkostīmu — stāvēja pie laipas un apsprieda nākamo “willkini” pasākumu.
Un tad viņi dzirdēja… zvaniņus.
Nevis vienu vai divus, bet veselu kaskādi, kas skanēja kā Ziemassvētku eglīte, kas nolēmusi pati doties pastaigā. No takas iznāca cilvēks, kuru būtu grūti nepamanīt: garš, slaids, tērpies garā, sudrabaini spīdīgā mētelī, kas atgādināja kosmosa foliju, un galvā — plata, violeti mirdzoša cepure ar spalvu, kas noteikti bija redzējusi vairāk piedzīvojumu nekā vairums cilvēku.
— Labvakar, — viņš teica ar teatrālu reveransu. — Mani sauc Rihards Rihards, bet draugi mani sauc vienkārši par Rihardu kvadrātā. Esmu dzirdējis, ka te notiek peldēšanās, kas izaicina gravitāciju, modi un veselo saprātu.
Dace pamirkšķināja. — Nu… jā. Varētu tā teikt.
Rihards kvadrātā pacēla roku, un viņa piedurkne noslīdēja, atklājot aproci, kas bija pilna ar maziem spoguļiem.
— Tad esmu īstajā vietā. Es peldos tikai vienā tērpā — tajā, kas mani šodien iedvesmo. Un šodien mani iedvesmo… kosmoss.
Un, pirms kāds paspēja kaut ko teikt, viņš ar visu spīdīgo mēteli, violeti mirdzošo cepuri un zvaniņiem, kas skanēja kā miniatūrs orķestris, devās tieši ūdenī. Mētelis uzpeldēja kā sudraba mākoņi, cepure griezās kā planēta, un zvaniņi turpināja skanēt zem ūdens, radot sirreālu, bet savā ziņā maģisku efektu.
Līga iepleta acis. — Viņš… peld kā komēta.
Guntars nopietni pamāja. — Un izskatās, ka viņš to dara bieži.
Dace tikai pasmaidīja. — Laipni lūgts Willkini klubiņā, Rihard kvadrāt.
Kad Rihards iznāca krastā, viņš izspieda ūdeni no mēteļa un teica: — Jūsu klubiņš ir brīnišķīgs. Es jūtu, ka te varēšu izpausties.
Un Dace saprata — ar šādu biedru klubiņš kļūs ne tikai lielāks, bet arī daudz krāšņāks.
Pirmā “Willkini” parāde
Rihards kvadrātā ieradās ar plānu. Nevis parastu plānu, bet tādu, kas bija uzzīmēts uz milzīgas, sudrabainas kartona loksnes ar flomāsteriem, kas smaržoja pēc bērnības un ambīcijām.
— Parāde notiks gar ezera krastu, — viņš paziņoja, — un katram būs jāizvēlas savs willkini tēls. Nevis vienkārši apģērbs, bet tēls. Stāsts. Enerģija.
Dace, Līga un Guntars apmainījās skatieniem, kas nozīmēja: “Nu labi, šis būs interesanti.”
Daces tēls: “Ūdens karaliene”
Viņa izvēlējās garu, plūstošu kleitu, kas ūdenī izskatījās kā viļņu turpinājums. Papēži, protams, bija — šoreiz sudrabaini, lai saskanētu ar Riharda kosmisko tematiku. Viņa izskatījās pēc sievietes, kas varētu komandēt gan jūras, gan cilvēku sirdis.
Līgas tēls: “Saules gumijnieks”
Līga palika uzticīga saviem dzeltenajiem gumijniekiem, bet šoreiz tos papildināja ar dzeltenu lietusmēteli, kas mirdzēja kā saulriets. Viņa izskatījās pēc cilvēka, kurš ienāk ūdenī, lai atnestu gaismu.
Guntara tēls: “Uzvalks, kas nepadodas”
Guntars parādē ieradās ar jaunu uzvalku — šoreiz tumši zilu, ar ūdensnoturīgu kaklasaiti. Viņš izskatījās pēc biznesmeņa, kurš nolēmis, ka dzīve ir pārāk īsa, lai peldētos tikai brīvdienās.
Rihards kvadrātā: “Kosmosa straume”
Viņš pats, protams, bija centrālais elements. Sudrabains mētelis, violetā cepure, zvaniņi, kas skanēja katrā solī. Viņš izskatījās pēc planētas, kas nolēmusi apmeklēt Zemi tikai tāpēc, lai piedalītos parādē.
Parādes gājiens
Viņi devās gar ezera malu, un cilvēki, kas bija atnākuši vienkārši pastaigāties, apstājās ar atvērtām mutēm. Daži smējās, daži filmēja, daži vienkārši brīnījās, bet visi — visi — juta, ka šeit notiek kaut kas neparasts.
Rihards kvadrātā vadīja gājienu, zvaniņiem skanot kā improvizētam orķestrim. Dace soļoja aiz viņa ar karalienes cienīgu mieru. Līga staroja kā saules stariņš. Guntars izskatījās pēc cilvēka, kurš beidzot sapratis, ka dzīve nav tikai Excel tabulas.
Kad viņi sasniedza laipu, Rihards pacēla roku:
— Un tagad — willkini kulminācija!
Un visi četri vienlaikus iegāja ūdenī. Kleitas, mēteļi, gumijnieki, uzvalki — viss šļakstījās, plūda un dejoja ūdenī kā dzīvs mākslas darbs.
Cilvēki krastā aplaudēja. Daži pat pievienojās, lai gan viņiem nebija ne kleitu, ne gumijnieku, ne zvaniņu. Bet tas jau nebija svarīgi.
Svarīgi bija tas, ka viņi ienāca ūdenī ar smaidu. Un iznāca ar stāstu.
Žurnālists, kurš nejauši atklāja “Willkini” fenomenu
Viņu sauca Edgars Ezeriņš, un viņš bija pazīstams ar to, ka rakstīja par “neparastām parādībām sabiedrībā”. Parasti tie bija stāsti par cilvēkiem, kas kolekcionē vecas atslēgas vai dzīvo mājās, kas pilnas ar gumijas pīlītēm. Bet šoreiz viņš bija devies uz ezeru vienkārši pēc svaiga gaisa.
Kad viņš ieraudzīja parādi, viņš apstājās kā iemiets. Viņa rokās esošais fotoaparāts gandrīz pats pacēlās.
— Kas… tas… ir? — viņš izdvesa, skatoties, kā Rihards kvadrātā ar zvaniņiem un kosmisko mēteli soļo pa laipu kā starpplanētu vēstnesis.
Viņš sāka fotografēt. Tad filmēt. Tad pierakstīt. Viņa žurnālista instinkti kliedza: Šis ir stāsts, kas jāizstāsta visai pasaulei.
Kad četrotne iegāja ūdenī un pūlis sāka aplaudēt, Edgars jau bija ceļā pie viņiem.
— Atvainojiet, — viņš teica, vēl aizelsies no sajūsmas, — vai jūs… vai jūs esat kāda mākslas kustība? Performanču grupa? Modes kolektīvs?
Dace pasmaidīja ar to mierīgo pārliecību, kas viņai piemita tikai tad, kad viņa bija ūdenī.
— Mēs esam Willkini klubiņš. Peldēšanās rītdienas stilā.
Edgars pierakstīja katru vārdu.
— Vai es drīkstu uzdot dažus jautājumus? Tas, ko jūs darāt… tas ir unikāli. Cilvēkiem tas būs jāredz.
Rihards kvadrātā uzmeta savu violeti mirdzošo cepuri gaisā un noķēra to ar teatrālu loku.
— Protams, dārgais žurnālist, mēs esam gatavi stāstam. Jo katrs stils, kas dzimst ūdenī, ir pelnījis savu vietu vēsturē.
Guntars nopietni pamāja, it kā tas būtu finanšu pārskats, kas jāapstiprina. Līga kautrīgi pamāja, bet gumijnieki jau bija kļuvuši par viņas drosmes simbolu.
Edgars intervēja viņus visus — par stilu, par ideju, par brīvību, par to, kāpēc reizēm ir jāiet ūdenī tieši tā, kā esi.
Un, protams, viņš uzrakstīja rakstu.
Raksta virsraksts nākamajā nedēļā:
“Willkini: kustība, kas sākās ar kleitu, papēžiem un drosmi ieiet ūdenī”
Raksts izplatījās ātri. Cilvēki smējās, brīnījās, iedvesmojās. Daži pat sāka meklēt savus gumijniekus, kleitas vai uzvalkus, lai pievienotos.
Un Dace saprata — žurnālists bija atvēris durvis. Tagad willkini vairs nebija tikai klubiņš. Tas kļuva par fenomenu.
Cilvēki no citām pilsētām ierodas pie ezera
1. Pirmie atbraucēji — “Rīgas trio”
No Rīgas ieradās trīs draudzenes, kuras sevi lepni dēvēja par “stilīgajām spontānistēm”. Viņas bija tērpušās tā, it kā dotos uz naktsklubu, nevis uz ezeru:
viena ar spīdīgu mini kleitu,
otra ar garu, melnu vakarkleitu,
trešā ar džinsu kombinezonu, kas bija apšūts ar fliteriem.
Kad viņas ieraudzīja Daci, viņas uzreiz teica: — Mēs gribam to pašu, ko jūs. Tikai… ar mirdzumu.
Un Dace tikai pamāja — jo mirdzums willkini stilā vienmēr ir laipni gaidīts.
2. No Valmieras ierodas “Sportiskais duets”
Viņi bija pāris, kas parasti skrēja maratonus, bet šoreiz nolēma izmēģināt ko pavisam citu. Viņi ieradās sporta tērpos… bet virs tiem bija uzvilkuši senus, teatrālus tērpus no kāda amatierteātra noliktavas.
— Mēs gribam peldēt kā renesanses varoņi, — viņi paziņoja. Un tā arī darīja — ar plīvojošiem apmetņiem, kas ūdenī izskatījās pēc gleznas.
3. No Liepājas — “Vētras meitene”
Viņa ieradās viena, ar matiem, kas izskatījās kā tikko izpūsti no jūras vēja. Mugurā viņai bija… ādas jaka. Smaga, melna, ar metāla kniedēm.
— Es peldos tikai tā, — viņa teica. — Lai jūtu, ka ūdens mani izaicina.
Kad viņa iegāja ezerā, ūdens šļakstījās tā, it kā viņa būtu atnesusi līdzi gabaliņu Baltijas jūras.
4. No Jelgavas — “Zinātnieks ar misiju”
Viņš ieradās ar baltu laboratorijas halātu, aizsargbrillēm un gumijas cimdiem.
— Es vēlos izpētīt, kā dažādi apģērbi uzvedas ūdenī, — viņš paziņoja. Bet, kad viņš pats iegāja ūdenī, viņš sāka smieties tā, ka aizmirsās jebkāda zinātne.
Dace viņam teica: — Laipni lūgts klubiņā. Te mēs pētām dzīvi, nevis materiālus.
Ezers kļūst par svētceļojumu vietu
Drīz vien pie ezera parādījās:
ģimenes, kas gribēja “peldēties ne tā kā parasti”,
studenti, kas meklēja piedzīvojumus,
pensionāri, kuri teica: “Kāpēc gan ne — dzīvē viss jāizmēģina”,
un pat kāds suns, kurš lepni ienāca ūdenī ar sarkanu bandanu kaklā.
Rihards kvadrātā, protams, bija sajūsmā. — Mēs esam radījuši kustību, — viņš teica, stāvot uz laipas kā diriģents. — Un kustības nekad neapstājas.
Dace paskatījās uz cilvēku pūli un saprata — willkini vairs nav tikai klubiņš. Tas kļuva par vietu, kur cilvēki atgūst brīvību, rotaļīgumu un drosmi.
Pirmais Willkini festivāls — kā tas sākās
Dace sēdēja pie ezera ar savu piezīmju blociņu, kas jau bija kļuvis par Willkini kustības svēto grāmatu. Blociņš bija pilns ar idejām, skicēm, piezīmēm un dažiem ūdens traipiem, kas tikai piešķīra tam raksturu.
Rihards kvadrātā, protams, bija pirmais, kas ieradās uz “organizatoru sapulci”. Viņš atnāca ar milzīgu somu, no kuras rēgojās:
trīs dažādu krāsu zvaniņu virtenes,
sudrabains lietussargs,
un kaut kas, kas izskatījās pēc spīdīga pūķa astes.
— Mums vajag skatuvi, — viņš paziņoja. — Un nevis parastu skatuvi, bet tādu, kas izskatās kā ūdens un kosmosa saplūsme.
Guntars, kurš bija atnesis Excel tabulu ar budžeta aprēķiniem, nopūtās, bet tomēr pierakstīja: “Skatuve — kosmiski ūdeņaina”.
Līga, savukārt, ierosināja: — Varbūt mums vajag arī konkursus. Piemēram, “Gada gumijnieks” vai “Elegantākā ieiešana ūdenī”.
Dace pierakstīja visu un pievienoja savu ideju: — Un noteikti vajag Willkini gājienu — tādu kā parādi, bet vēl lielāku.
Festivāla diena
Kad pienāca lielā diena, ezers izskatījās kā sapnis, kas nolēmis kļūt par realitāti.
1. Skatuve
Rihards kvadrātā bija izveidojis skatuvi no:
caurspīdīgām plastmasas plāksnēm,
LED gaismām, kas mainīja krāsas,
un zvaniņiem, kas skanēja katrā vēja brāzmā.
Skatuve izskatījās kā vieta, kur varētu notikt gan modes skate, gan kosmosa kuģa nosēšanās.
2. Dalībnieki
Cilvēki ieradās simtiem. Daži bija tērpušies:
kā viduslaiku bruņinieki,
kā disko zvaigznes,
kā jūras radības,
kā supervaroņi,
kā… kartupeļu maisi (jo “kāpēc gan ne?”).
Un visi — visi — bija gatavi ieiet ūdenī.
3. Konkursi
Notika:
“Elegantākā ieiešana ūdenī” — uzvarēja kāds kungs, kurš ienāca ūdenī, turot virs galvas porcelāna tējas tasīti, neizlejot ne pilīti.
“Gada gumijnieks” — Līga šoreiz zaudēja kādam puisim no Kuldīgas, kurš bija uzvilcis gumijniekus ar LED apgaismojumu.
“Mitrākā mode” — šeit uzvarētāju nebija iespējams noteikt, jo visi bija vienlīdz slapji un vienlīdz brīnišķīgi.
4. Lielais Willkini gājiens
Gājiens bija festivāla kulminācija. Dace to vadīja kā īsta ūdens karaliene, Rihards kvadrātā dejoja kā kosmisks diriģents, Guntars soļoja ar savu uzvalku kā dzīvs simbols tam, ka arī nopietni cilvēki var būt traki, un Līga staroja kā saules stariņš.
Cilvēki krastā aplaudēja, smējās, filmēja, un daži pat spontāni pievienojās gājienam.
Kad festivāls beidzās…
Dace stāvēja pie ezera, vērojot, kā cilvēki lēnām izklīst. Viņa juta nogurumu, bet arī milzīgu gandarījumu.
Rihards kvadrātā pienāca klāt un teica: — Tu saproti, ka nākamgad būs vēl lielāks festivāls.
Dace pasmaidīja. — Es zinu. Un es jau zinu arī tēmu.
Guntars pacēla uzaci. — Tēmu?
Dace pamāja. — Willkini pasaules čempionāts.
Un ezers, kā vienmēr, klusējot piekrita.
Ārzemju televīzijas ierašanās Willkini festivālā
Dace stāvēja pie skatuves, vērojot, kā cilvēki gatavojas nākamajam konkursam — “Mākslinieciskākā šļaksta” sacensībai — kad pēkšņi no meža takas atskanēja dīvains troksnis. Tāds kā bzzzz, klik-klik, švīk, un tad… “Hello! We are from Global Discovery Channel!”
No takas iznāca četri cilvēki:
operators ar kameru, kas izskatījās lielāka par viņu pašu,
skaņu operators ar mikrofonu, kas bija apvilkts ar pūkainu “vēja kaķi”,
producente ar kladi, kurā bija pierakstīts “Latvia — mysterious water ritual?”,
un reportiere — gara, slaida, ar sarkanu lūpukrāsu un tādu skatienu, kas vienmēr meklē sensāciju.
Reportiere pienāca pie Daces un teica:
— We heard about something called… Will-kee-nee? Is that correct?
Dace lepni pamāja. — Willkini. Peldēšanās rītdienas stilā.
Reportiere pamirkšķināja, it kā mēģinātu saprast, vai tas ir sports, māksla vai reliģija.
— Could you… show us?
Un tieši tajā brīdī Rihards kvadrātā parādījās aiz Daces kā kosmisks fenomens, zvaniņiem skanot, mētelim plīvojot un violetajai cepurei mirdzot saulē.
— Dārgie viesi, — viņš paziņoja angļu valodā ar tādu akcentu, kas varētu būt no jebkuras planētas, — welcome to the Willkini universe.
Operatoram gandrīz izkrita kamera no rokām.
Filmēšanas haoss un brīnums
Televīzijas komanda sāka filmēt visu:
cilvēkus, kas ienāca ūdenī vakarkleitās,
gumijnieku konkursu,
Guntaru, kurš stāstīja par uzvalku ūdens aerodinamiku,
Līgu, kas skaidroja gumijnieku filozofiju,
un, protams, Rihardu kvadrātā, kurš demonstrēja “kosmisko šļakstu tehniku”.
Reportiere bija sajūsmā.
— This is… unbelievable. It’s like fashion, performance art, and… chaos. Beautiful chaos.
Dace pasmaidīja. — Tas ir Willkini.
Intervija ar Daci
Reportiere pagriezās pret Daci:
— Why do people do this? Why go into the water dressed like this?
Dace atbildēja bez vilcināšanās:
— Tāpēc, ka dzīve ir pārāk īsa, lai peldētos tikai peldkostīmā. Willkini ir brīvība. Drosme. Un mazliet neprāta.
Reportiere pierakstīja katru vārdu.
— This will make an amazing documentary.
Kad filmēšana beidzās…
Televīzijas komanda aizbrauca ar:
simtiem video kadru,
intervijām,
un pilnīgi slapjām kurpēm (jo viņi, protams, arī pamēģināja ieiet ūdenī).
Rihards kvadrātā viņiem pamāja ar savu spīdīgo mēteli un teica:
— Spread the Willkini spirit across the galaxy!
Un reportiere atbildēja:
— Oh, we will.
Dace stāvēja pie ezera un saprata — Willkini vairs nav tikai Latvijas fenomens. Tas kļuva par starptautisku brīnumu.
Daci uzaicina uz starptautisku konferenci
E-pasta virsraksts bija:
“Invitation to speak at the International Conference on Creative Water Expression — Copenhagen”
Dace to izlasīja trīs reizes. Rihards kvadrātā to izlasīja vienu reizi un uzreiz sāka dejot. Guntars pārbaudīja, vai e-pasts nav krāpniecība. Līga vienkārši iepleta acis un teica: — Dace, tu kļūsti par leģendu.
Konferences organizatori rakstīja:
“Mēs esam dziļi iespaidoti par Willkini kustību. Jūsu pieeja radošumam, brīvībai un ūdens pieredzei ir unikāla. Mēs vēlētos, lai jūs uzstātos ar lekciju par ‘radošo brīvību ūdens tuvumā’.”
Dace aizvēra klēpjdatoru un uz brīdi vienkārši sēdēja. Viņa nekad nebija domājusi, ka kleita, papēži un spontāna peldēšanās varētu aizvest viņu līdz starptautiskai skatuvei.
Ceļojums uz Kopenhāgenu
Kad viņa ieradās konferencē, viņu sagaidīja:
plakāti ar viņas vārdu,
cilvēki, kas jau bija redzējuši dokumentālo filmu,
un pat daži, kas bija atnākuši gumijniekos, lai “godinātu Willkini garu”.
Konferences zāle bija pilna. Uz skatuves — liels ekrāns ar uzrakstu:
“Creative Freedom Near Water: The Willkini Phenomenon”
Dace uzkāpa uz skatuves savā elegantajā kleitā un, protams, ar papēžiem. Publika aplaudēja vēl pirms viņa sāka runāt.
Daces uzstāšanās
Viņa runāja par:
brīvību būt sev,
drosmi darīt ko neparastu,
ūdens spēju atbrīvot cilvēkus no ikdienas rāmjiem,
un to, kā Willkini nav tikai peldēšanās, bet dzīves filozofija.
Viņa noslēdza ar teikumu, kas kļuva par konferences citātu:
“Kad mēs ieejam ūdenī tādi, kādi esam, mēs iznākam tādi, kādi gribam būt.”
Zāle piecēlās kājās.
Pēc uzstāšanās
Pie viņas pienāca cilvēki no dažādām valstīm:
kāds norvēģis teica, ka grib organizēt Willkini ziemas versiju fjordos,
kāda itāliete vēlējās ieviest “stilīgo peldēšanos” savā mākslas skolā,
un kāds japāņu profesors teica: “Jūsu kustība ir kā haiku ūdenī.”
Dace saprata — Willkini vairs nav tikai Latvijas fenomens. Tas kļuva par pasaules ideju.
Un viņa tikai pasmaidīja, jo zināja: tas viss sākās ar vienu kleitu, vieniem papēžiem un vienu drosmīgu soli ūdenī.
Dace atgriežas — un Willkini klubiņš ir kļuvis par kustību
Kad viņa pienāca pie laipas, viņa uzreiz pamanīja:
vairāk cilvēku nekā jebkad agrāk,
dažus ar plakātiem “Willkini forever”,
citus ar paštaisītiem tērpiem, kas izskatījās pēc mākslas instalācijām,
un pat nelielu kiosku, kurā kāds pārdeva “Willkini tējas” un “šļakstu cepures”.
Dace apstājās. — Kas… te notiek?
Un tad viņu pamanīja pūlis.
— Dace ir atpakaļ! — kāds iesaucās. — Mūsu ūdens karaliene! — piebalsoja cits. — Mēs gaidījām tevi! — sauca trešais.
Un pēkšņi viņa bija ielenkta cilvēkos, kas gribēja:
pateikties,
parādīt savus jaunradītos tērpus,
pastāstīt, kā Willkini viņiem palīdzējis “atvērties dzīvei”,
un, protams, nofotografēties.
Rihards kvadrātā parādās kā režisors
No pūļa iznira Rihards kvadrātā — šoreiz tērpies zelta un tirkīza kombinācijā, kas izskatījās pēc tropu putna un kosmosa kuģa sadarbības.
— Dace! — viņš iesaucās, izplešot rokas. — Tu esi atgriezusies tieši laikā. Mums ir jaunumi.
— Kādi jaunumi? — Dace vēl nebija atguvusies no uzmanības.
Rihards teatrāli pamāja ar roku uz ezeru.
— Mēs esam izveidojuši Willkini akadēmiju. Mācības notiek katru sestdienu. Ir kursi “Šļakstu estētika”, “Tērpu plūduma filozofija” un “Ūdens drosmes pamati”.
Dace iepleta acis. — Akadēmiju?
— Protams! — Rihards lepni pamāja. — Cilvēki grib mācīties. Grib saprast. Grib kļūt par daļu no šī brīnuma.
Guntars un Līga arī ir izauguši
Guntars pienāca klāt ar mapīti rokās.
— Dace, mums ir biedru saraksts. Tagad esam 312 cilvēki. Un tas tikai šonedēļ.
Līga pievienojās ar platu smaidu.
— Un mēs esam izveidojuši bērnu grupu! Mazie Willkini. Viņi peld gumijniekos un krāsainos lietusmēteļos. Tas ir tik mīļi, ka cilvēki raud.
Dace juta, kā viņai sirds kļūst silta. Tas viss bija sācies ar vienu spontānu peldi.
Un tad — pārsteigums
Pēkšņi pūlis atvērās kā jūra Mozum, un priekšā iznāca cilvēks ar mikrofonu un skaļruni.
— Dace, — viņš teica, — mēs gribam tev kaut ko parādīt.
Viņi pagriezās pret ezeru.
Un tur… uz ūdens peldēja milzīga, skaisti izrotāta plāksne ar uzrakstu:
“Laipni lūgta mājās, Willkini dibinātāja!”
Dace sajuta, kā acis pieplūst ar emocijām. Viņa nekad nebija gribējusi slavu. Viņa gribēja tikai brīvību.
Bet tagad viņa redzēja — viņas brīvība bija kļuvusi par citu cilvēku brīvību.
Dace klusām nodomāja
Willkini klubiņš vairs nav klubiņš. Tas ir ceļš. Un es tikai eju tam līdzi.
Willkini klubiņš sāk plānot savu pirmo starptautisko tikšanos
Rihards kvadrātā pacēla galvu un izsaucās:
— Dace! Tieši laikā. Mēs apspriežam Willkini pasaules tikšanos. Mums jau ir kandidāti!
Dace piesēdās blakus un paskatījās uz karti. Tur bija piespraustas krāsainas adatiņas:
Kopenhāgena — jo tur viņu jau pazina un mīlēja,
Bergena — norvēģi bija sajūsmā par ideju peldēt fjordos,
Florence — itāļi vēlējās apvienot mākslu un ūdeni,
Kioto — japāņu profesors bija nosūtījis oficiālu ielūgumu,
un pat Reikjavīka, kur kāds entuziasts rakstīja: “Mēs peldam arī ledū. Jūs būsiet pārsteigti.”
Dace iepleta acis.
— Jūs… tiešām domājat par starptautisku tikšanos?
Guntars nopietni pamāja, it kā tas būtu finanšu gada plāns.
— Mums jau ir 17 pieteikumi no dažādām valstīm. Un vēl 42 interesenti. Es izveidoju tabulu.
Līga piebilda:
— Un cilvēki raksta, ka grib satikt tevi, Dace. Tu viņiem esi kā iedvesmas avots.
Dace sajuta, kā viņas sirds mazliet nodreb — nevis bailēs, bet tādā kā patīkamā neticībā.
Ideju vētra uz laipas
Rihards kvadrātā, protams, bija galvenais ideju ģenerators.
— Iedomājies, Dace, — viņš teica, izplešot rokas, — cilvēki no visas pasaules, kas ienāk ūdenī savos tērpos. Kultūru saplūsme. Šļakstu simfonija. Modes un ūdens dialogs!
Līga piebilda:
— Mēs varētu rīkot “Starptautisko šļakstu apmaiņu”. Katrs parāda savu tehniku.
Guntars nopietni pierakstīja:
— Un, protams, vajadzēs reģistrāciju, drošības instrukcijas un budžetu.
Rihards uzreiz iebilda:
— Budžets? Mīļo Guntar, Willkini ir dvēseles budžets!
Guntars nopūtās, bet pierakstīja arī to.
Dacei rodas ideja
Viņa paskatījās uz karti, uz cilvēkiem, uz ezera mierīgo virsmu un teica:
— Ja mēs to darām, tad darām tā, lai tas būtu… Willkini cienīgi. Nevis konference, nevis parasts pasākums, bet… ūdens kultūru festivāls. Katrs dalībnieks atved savu stāstu, savu tērpu, savu ūdens tradīciju.
Rihards kvadrātā gandrīz nokrita no sajūsmas.
— Dace, tu esi ģēnijs! Tas būs… tas būs… Aqua Mundi — ūdens pasaules tikšanās!
Līga aplaudēja. Guntars pierakstīja nosaukumu ar lieliem burtiem.
Un tad — negaidīts pavērsiens
No ezera malas pienāca kāds puisis ar mugursomu un teica:
— Atvainojiet… es esmu no Kanādas. Es atbraucu speciāli, lai atrastu Willkini klubiņu. Vai es varu pievienoties?
Dace pasmaidīja.
— Protams. Tu esi īstajā vietā.
Un tajā brīdī viņa saprata — starptautiskā tikšanās jau ir sākusies. Tā sākās brīdī, kad cilvēki no citām valstīm sāka meklēt šo brīvību.
Dace izlemj sākt Willkini tērpu ražošanu
Dace sēdēja pie ezera, vērojot, kā cilvēki no dažādām valstīm mēģina improvizēt savus Willkini tērpus. Daži bija ģeniāli, citi — komiski, bet daži… nu, teiksim tā: viņi noteikti būtu pelnījuši profesionālu palīdzību.
Tieši tad viņai radās doma:
— Ja Willkini ir kustība, tad tai vajag savu modi.
Rihards kvadrātā, kurš vienmēr parādās tieši tad, kad ideja sāk dzirkstīt, uzreiz izmeta:
— Dace, tu saproti, ko tas nozīmē? Mēs radīsim Willkini Couture! Ūdens augsto modi!
Guntars jau bija izvilcis savu piezīmju blociņu. Līga jau bija gatava šūt gumijniekiem volānus.
Pirmās Willkini tērpu līnijas idejas
Dace nolēma, ka Willkini tērpiem jābūt ne tikai skaistiem, bet arī… funkcionāli poētiskiem. Tāpēc viņa izveidoja trīs kolekcijas:
1. “Šļakstu elegance”
Tērpi, kas plūst ūdenī kā glezna:
garas, vieglas kleitas, kas ūdenī veido viļņus,
audumi, kas maina krāsu, kad kļūst slapji,
papēži ar ūdensizturīgiem rotājumiem.
2. “Gumijnieku romantika”
Līgas iedvesmotā līnija:
gumijnieki ar ziedu aplikācijām,
gumijnieki ar LED gaismām,
gumijnieki ar spārniņiem, kas ūdenī kustas kā mazas burvju radības.
3. “Kosmosa ūdens”
Riharda kvadrātā kolekcija:
spīdīgi mēteļi, kas ūdenī izskatās kā galaktikas,
cepures ar spalvām, kas negrimst,
zvaniņu aksesuāri, kas skan arī zem ūdens.
Tērpu darbnīca pie ezera
Dace izveidoja nelielu darbnīcu — tādu kā mākslas studiju ar šujmašīnām, audumu ruļļiem un manekeniem, kas bija tērpti pusgatavos Willkini prototipos.
Cilvēki nāca skatīties, pasūtīt, piedalīties.
kāds norvēģis gribēja “fjordu stila” tērpu ar kažokādas apkakli,
kāda itāliete vēlējās kleitu, kas ūdenī izskatās kā marmors,
japāņu profesors pasūtīja minimālistisku baltu kimono, kas ūdenī plūst kā dūmaka.
Rihards kvadrātā, protams, bija galvenais modelis. Guntars — galvenais loģistikas vadītājs. Līga — gumijnieku dizaina karaliene.
Un tad — pirmais Willkini modes šovs
Dace saprata, ka tērpi jāparāda pasaulei. Un kur gan citur, ja ne… ūdenī?
Modes šovs notika uz laipas, kas bija izgaismota ar laternām. Modeļi gāja pa laipu un tad — eleganti, teatrāli vai komiski — iegāja ūdenī, demonstrējot, kā tērps transformējas.
Publika bija sajūsmā. Ārzemju viesi filmēja. Un kāds modes žurnāls rakstīja:
“Willkini mode ir pirmā, kas patiesi dzīvo ūdenī.”
Dace saprata vienu lietu
Willkini tērpi nebija tikai apģērbi. Tie bija drosmes kostīmi. Un cilvēkiem tie bija vajadzīgi.
Un tā Dace nodomāja:
“Ja reiz Willkini ir kustība, tad lai tā arī izskatās.”
Willkini tērpi kļūst par trendu sociālajos tīklos
Tas sākās ar vienu video. Kāds itāļu tūrists, kurš bija apmeklējis Willkini festivālu, ielika TikTok īsu klipu ar parakstu:
“Latvia has a water fashion cult and I think I joined it.”
Video bija:
Dace, kas eleganti ieiet ūdenī savā plūstošajā kleitā,
Rihards kvadrātā, kas griežas kā kosmisks vējš,
Līga, kas šļakstās gumijniekos ar LED gaismām,
un Guntars, kurš nopietni stāv ūdenī uzvalkā, it kā tas būtu visnormālākais pasaulē.
Video sasniedza 3 miljonus skatījumu vienas dienas laikā.
Un tad tas notika.
Hashtags, kas pārņēma internetu
Parādījās:
#WillkiniStyle
#WaterFashion
#SplashCouture
#DressToDive
#WetButMakeItFashion
Cilvēki sāka likt savus video:
kā viņi ieiet ūdenī vakarkleitās,
kā viņi peld uzvalkos,
kā viņi šļakstās gumijniekos,
kā viņi veido savus Willkini tērpus no tā, kas atrodams skapī.
Un tas viss kļuva par spēli, par izaicinājumu, par radošu sacensību.
Slavenības iesaistās
Pēc pāris nedēļām:
kāda popdziedātāja no Korejas ielika video, kur viņa peld rozā tērpā ar milzu bantēm,
viens amerikāņu aktieris parādījās baseinā frakā,
kāds britu komiķis izveidoja parodiju, kur viņš ienāk ūdenī ar tējas krūzi un cilindru.
Bet pats labākais — viņi VISI atzīmēja:
“Inspired by Willkini — Latvia.”
Dace to redzēja un gandrīz apgāzās no krēsla.
Willkini tērpi kļūst par trendu arī modē
Instagramā parādījās konti:
@WillkiniWardrobe
@SplashFashionDaily
@WetLookRevolution
Un cilvēki sāka prasīt:
“Kur var nopirkt Willkini kleitas?”
“Vai ir oficiālie gumijnieki?”
“Vai būs Willkini modes skate Parīzē?”
Dace saprata, ka viņas tērpu darbnīca pie ezera vairs nav tikai darbnīca. Tā kļuva par zīmolu.
Un tad — lielais pavērsiens
Kāds slavens modes žurnāls publicēja rakstu:
“Willkini — the wet couture that is changing how we think about fashion.”
Rakstā bija bilde ar Daci, kas stāv ūdenī līdz ceļiem, kleita pielipusi kā mākslas darbs, un smaids — tāds, kāds ir tikai cilvēkiem, kas dara to, ko mīl.
Un komentāros cilvēki rakstīja:
“Es gribu būt kā viņa.”
“Šis ir brīvības simbols.”
“Latvija, jūs esat ģēniji.”
Dace saprata vienu lietu
Willkini vairs nebija tikai kustība. Tā bija kļuvusi par globālu estētiku.
Un viņa nodomāja:
“Ja cilvēki grib Willkini tērpus, tad es viņiem tos došu. Bet ne tikai tērpus — es došu viņiem brīvību.”
Slavenais dizainers, kurš mēģināja piesavināties Willkini
Tas notika pavisam negaidīti. Kādu rītu Dace atvēra telefonu un ieraudzīja ziņu:
“Parīzes modes nedēļā debitē jauna kolekcija ‘Aqua Avantgarde’ — dizainers apgalvo, ka tā ir viņa oriģināla ideja.”
Un tur, uz skatuves, modeļi:
gāja pa mēli vakarkleitās,
pēc tam iegāja baseinā,
un tērpi mainīja krāsu, kad kļuva slapji.
Dace skatījās un juta, kā viņai uzmetas zosāda. Tas bija Willkini. Bet bez Willkini gara.
Dizaineri sauca Marco Bellafonte — pasaulslavens, ekstravagants, ar reputāciju “aizņemties” idejas un padarīt tās par savām. Viņš intervijā teica:
— Ūdens mode ir nākotne. Es to izgudroju.
Rihards kvadrātā, protams, gandrīz eksplodēja.
— Viņš izgudroja? VIŅŠ? Dace, tas ir noziegums pret radošumu!
Guntars nopietni pamāja.
— Juridiski tas nav noziegums, bet… morāli gan.
Līga tikai saķēra galvu.
— Viņš pat gumijniekus ir nokopējis. Un nepareizā krāsā.
Dace pieņem lēmumu
Dace nebija dusmīga. Viņa bija… mierīga. Tāds mierīgums, kāds ir cilvēkiem, kuri zina, ka patiesība vienmēr uzpeld virspusē.
— Mēs viņu neaizskarsim, — viņa teica. — Mēs vienkārši parādīsim, kas ir īstais Willkini.
Rihards kvadrātā uzreiz saprata.
— Tu domā…?
— Jā, — Dace pasmaidīja. — Mēs rīkosim Willkini pretšovu. Tiešraidi. No ezera. Ar mūsu cilvēkiem. Ar mūsu tērpiem. Ar mūsu brīvību.
Willkini pretšovs, kas pārspēja Parīzi
Tiešraide tika izziņota sociālajos tīklos ar vienu teikumu:
“Kad mode aizmirst dvēseli, dvēsele atgādina par sevi.”
Un tad tas notika.
1. Ezers kļuva par skatuvi
Laipa tika izgaismota. Tērpi bija gatavi. Cilvēki no visas Latvijas un ārzemēm bija ieradušies.
2. Dace atklāja šovu
Viņa stāvēja ūdenī līdz potītēm, kleita plūda kā glezna, un viņa teica:
— Willkini nav tikai tērpi. Tas ir stāsts. Tas ir brīvības mirklis. Tas ir ūdens, kas pieņem mūs tādus, kādi esam.
3. Modeļi ienāca ūdenī
Līga ar saviem LED gumijniekiem,
Guntars uzvalkā, kas šoreiz bija ar ūdensizturīgu spīdumu,
Rihards kvadrātā kā kosmisks fenomens,
un desmitiem cilvēku no dažādām valstīm, katrs savā Willkini interpretācijā.
4. Tiešraide eksplodēja
Komentāri lija kā lietus:
“Šis ir īstais Willkini!”
“Parīze var iet mājās.”
“Šeit ir dvēsele.”
“Marco Bellafonte, skatieties un mācieties.”
Tiešraidi skatījās 8 miljoni cilvēku.
Un tad — pats negaidītākais
Pēc pāris stundām Dace saņēma ziņu no… Marco Bellafonte.
Tajā bija tikai viens teikums:
“Jūs bijāt labāki. Vai varam sadarboties?”
Dace pasmaidīja.
Nē, Marco. Willkini nav kopējams. Tas ir piedzīvojams.
Marco ierodas Latvijā — slepeni, bet ne pārāk veiksmīgi
Dace sēdēja savā darbnīcā pie ezera, šujot jaunu kleitu, kas ūdenī mainīs krāsu no sudrabaini zilas uz violetu, kad pēkšņi Līga ielauzās pa durvīm:
— Dace… tu neticēsi. Pie ezera ir… paparaci. Un viņi saka, ka te esot ieradies viņš.
— Kurš “viņš”? — Dace pacēla uzaci.
— Marco Bellafonte.
Dace nolika adatu. — Nu labi. Tad lai nāk.
Un tieši tajā brīdī pa durvīm ielūkojās pats Marco — melnās brillēs, melnā mētelī, ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņš būtu ieradies uz slepenu diplomātisku misiju.
— Signora Dace, — viņš teica ar savu teatrālo itāļu akcentu, — es nāku mierā.
Rihards kvadrātā, kurš parādījās aiz viņa kā krāsains kontrasts, iesaucās:
— Mierā? Tad kāpēc tev līdzi ir trīs fotogrāfi?
Marco pamāja ar roku. — Viņi ir… dokumentētāji. Es gribu saprast jūsu kustību. Redzēt to savām acīm. Piedzīvot to.
Marco pirmā Willkini pieredze
Dace viņu aizveda pie ezera. Marco stāvēja pie ūdens malas, skatījās uz cilvēkiem, kas peldēja tērpos, un viņa sejā parādījās kaut kas, ko reti redz modes industrijā — patiesa apbrīna.
— Tas ir… brīvs, — viņš teica. — Tas nav par modi. Tas ir par cilvēkiem.
Dace pamāja. — Tieši tā. Un tāpēc tu to nevarēji nokopēt.
Marco nopūtās. — Es zinu. Tāpēc es esmu šeit. Es gribu… piedalīties.
Rihards kvadrātā uzreiz uzlika viņam uz pleciem spīdīgu, zilu Willkini mēteli.
— Tad ej ūdenī, maestro.
Marco paskatījās uz mēteli, uz ūdeni, uz cilvēkiem… un tad viņš to izdarīja. Viņš iegāja ūdenī. Lēni, bet ar cieņu. Mētelis plūda ap viņu kā jūra ap klinti.
Un tad viņš pasmējās. Patiesi, skaļi, atbrīvoti.
— Dio mio… es saprotu. Es beidzot saprotu.
Marco atzīšanās
Kad viņš iznāca no ūdens, pilnīgi slapjš, bet laimīgs, viņš pienāca pie Daces.
— Es atvainojos, — viņš teica. — Es domāju, ka varu paņemt jūsu ideju un padarīt to par savu. Bet Willkini nav ideja. Tas ir… gars. Un tas pieder jums.
Dace pasmaidīja.
— Willkini pieder visiem, kas to piedzīvo. Bet tu vari būt daļa no tā — ja esi patiess.
Marco pamāja.
— Tad es gribu sadarboties. Nevis kopēt. Bet radīt kopā. Kaut ko, kas godā jūsu kustību.
Rihards kvadrātā uzreiz iesaucās:
— Willkini x Bellafonte kolekcija! Kosmiski-eleganta-ūdens simfonija!
Guntars jau pierakstīja potenciālos budžeta punktus. Līga jau domāja par gumijnieku dizainu ar itāļu ornamentiem.
Dace tikai pasmaidīja.
— Varbūt. Bet vispirms… Marco, tev jāiemācās šļakstīties pareizi.
Marco nopietni pamāja.
— Es esmu gatavs mācīties.
Marco kļūst par Willkini vēstnesi pasaulē
Kad Marco atgriezās Itālijā pēc savas pirmās Willkini peldes Latvijā, viņš nebija tas pats cilvēks, kas ieradās. Viņa komanda to pamanīja uzreiz.
Viņš smaidīja biežāk.
Viņš runāja par “ūdens brīvību”.
Viņš atteicās no saviem ierastajiem melnajiem tērpiem un sāka nēsāt… krāsas.
Un viņš visiem stāstīja par “to latviešu sievieti, kas iemācīja viņam šļakstīties ar dvēseli”.
Un tad viņš izdarīja kaut ko negaidītu.
Marco intervija, kas kļuva virāla
Kādā TV intervijā viņam jautāja:
— Marco, kas šobrīd ir lielākais iedvesmas avots jūsu darbā?
Marco atbildēja bez vilcināšanās:
— Willkini. Tā ir kustība no Latvijas, kas man atvēra acis. Tā nav mode. Tā ir brīvība. Un es gribu, lai pasaule to piedzīvo.
Intervijas fragments kļuva virāls. Cilvēki komentēja:
“Kas ir Willkini?”
“Kāpēc Marco izskatās tik laimīgs?”
“Latvija, mēs nākam!”
Un Marco saprata — viņš ir kļuvis par tiltu starp Willkini un pasauli.
Marco sāk Willkini turneju
Viņš devās uz:
Milānu
kur viņš rīkoja “Wet Walk” — modes gājienu, kas beidzās strūklakā.
Barselonu
kur viņš organizēja Willkini meistarklasi pie jūras, un cilvēki ienāca ūdenī flamenko tērpos.
Tokiju
kur viņš stāstīja par Willkini filozofiju mākslas akadēmijā, un studenti radīja minimālistiskus ūdens tērpus.
Ņujorku
kur viņš piedalījās TV šovā un tiešraidē iegāja baseinā smokingā, sakot: — This is for Dace.
Un katrā vietā viņš teica vienu un to pašu:
“Ja gribat saprast Willkini, brauciet uz Latviju. Tur ir avots.”
Dace to visu vēro
Kad Dace redzēja Marco intervijas, viņa tikai pasmaidīja. Viņa nekad nebija gribējusi slavu. Viņa gribēja brīvību — un tagad tā izplatījās pa pasauli kā silts vilnis.
Rihards kvadrātā, protams, bija ekstāzē.
— Dace, tu saproti, ko tas nozīmē? Marco ir mūsu vēstnesis! Viņš ir kā Willkini diplomāts!
Guntars piebilda:
— Mums būs jāizveido starptautiskā nodaļa. Un budžets.
Līga nopietni pamāja:
— Un gumijnieki ar itāļu ornamentiem. Tas ir neizbēgami.
Un tad — Marco atgriežas Latvijā ar jaunu ziņu
Viņš ieradās pie ezera, šoreiz bez paparaci, bez pompas, tikai ar smaidu.
— Dace, — viņš teica, — es gribu, lai Willkini kļūst par pasaules kustību. Un es gribu to darīt kopā ar tevi. Nevis kā dizainers. Bet kā vēstnesis.
Dace paskatījās uz viņu, uz ezeru, uz cilvēkiem, kas šļakstījās ūdenī, un teica:
— Marco, Willkini jau ir pasaules kustība. Tu tikai palīdzēji to pastiprināt.
Marco pasmaidīja.
— Tad ļauj man turpināt.
Un Dace pamāja.
Tā Marco kļuva par Willkini vēstnesi pasaulē
Nevis ar modi. Nevis ar slavu. Bet ar patiesu sajūsmu par brīvību, ko viņš atrada Latvijas ezerā.
Pirmais Willkini pasaules kongress
Kongresa ideja dzimst
Marco un Dace sēdēja uz laipas, kājas ūdenī, un vēroja, kā saulriets krāso ezeru zeltainu. Marco bija atvedis līdzi skiču kladi, pilnu ar idejām, bet Dace — savu Willkini piezīmju grāmatu.
— Dace, — Marco teica, — Willkini ir vairāk nekā mode. Tā ir filozofija. Tā ir kustība. Tā ir… revolūcija ūdenī. Mums vajag vietu, kur cilvēki no visas pasaules var satikties un dalīties savos stāstos.
Dace pamāja.
— Tad darām to. Pasaules kongress. Nevis konferencē, bet… ūdenī.
Rihards kvadrātā, kurš vienmēr parādās īstajā brīdī, iesaucās:
— Aqua Mundi! Ūdens pasaules tikšanās! Tas būs… kosmiski grandiozi!
Guntars nopietni pierakstīja nosaukumu. Līga jau domāja par gumijnieku parādi.
Kongresa vieta — protams, Latvija
Lai gan Marco piedāvāja Milānu, Barselonu un pat Venēciju, Dace teica:
— Willkini dzima šeit. Pirmajam kongresam jānotiek pie mūsu ezera.
Un tā arī notika.
Pie ezera tika uzbūvēta:
plūstoša skatuve, kas izskatījās kā ūdens virsma,
starptautisko tērpu galerija,
šļakstu laboratorija, kur zinātnieki pētīja ūdens kustību,
gumijnieku aleja, kur Līga izstādīja savus jaunākos modeļus,
un Marco paviljons, kur viņš prezentēja Willkini x Bellafonte kolekciju.
Dalībnieki ierodas no visas pasaules
Kongresā piedalījās delegācijas no:
Japānas (ar minimālistiskiem baltajiem kimono, kas ūdenī plūda kā dūmaka),
Norvēģijas (ar fjordu iedvesmotiem kažokādas apmetņiem),
Brazīlijas (ar krāsainiem, karnevāla stila ūdens tērpiem),
Kanādas (ar termotērpiem, kas mainīja krāsu aukstumā),
Itālijas (ar Marco radītajiem “Aqua Eleganza” tērpiem),
un, protams, Latvijas — ar visu Willkini klubiņu priekšgalā.
Ezers nekad nebija redzējis tik daudz krāsu, tik daudz stilu, tik daudz brīvības vienuviet.
Kongresa programma
1. Atklāšanas ceremonija
Dace un Marco kopā iegāja ūdenī — viņa savā plūstošajā kleitā, viņš savā jaunajā Willkini mētelī. Pūlis aplaudēja. Zvanīja zvaniņi. Un ezers atspoguļoja gaismas kā dzīvs spogulis.
2. “Ūdens filozofijas” lekcijas
Japāņu profesors runāja par ūdeni kā dvēseles spoguli. Norvēģu delegācija stāstīja par peldēšanos ledū. Dace runāja par brīvību. Marco — par radošumu.
3. Starptautiskā šļakstu apmaiņa
Katras valsts pārstāvji demonstrēja savu “nacionālo šļakstu tehniku”. Brazīlieši uzvarēja — viņu šļaksts bija ritmisks kā samba.
4. Willkini modes šovs
Modeļi no visas pasaules gāja pa laipu un tad iegāja ūdenī, demonstrējot tērpu transformācijas. Marco un Dace vadīja šovu kopā.
5. Nakts peldējums
Tūkstošiem mazu laternu tika ielaistas ūdenī. Cilvēki peldēja tērpos, kas mirdzēja tumsā. Tas izskatījās pēc sapņa.
Kongresa kulminācija — Daces runa
Dace stāvēja uz skatuves, ūdens pilēja no viņas kleitas, un viņa teica:
— Willkini nav par modi. Tas nav par ūdeni. Tas ir par drosmi būt sev. Par brīvību. Par to, ka mēs visi varam ienākt ūdenī dažādi, bet iznākt — vienoti.
Pūlis piecēlās kājās. Marco bija aizkustināts. Rihards kvadrātā raudāja skaļi un lepni.
Un tad — negaidīts pavērsiens
Kongresa beigās pie Daces pienāca delegācija no ANO Kultūras padomes.
— Mēs vēlamies Willkini nominēt kā UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma kandidātu.
Dace apstājās. Ezers atspoguļoja viņas smaidu.
Willkini kļūst par UNESCO kandidātu
Ziņa, kas satricināja visu klubiņu
Dace sēdēja savā darbnīcā, šujot jaunu Willkini kleitu, kad pie durvīm ielidoja Rihards kvadrātā — burtiski ielidoja, jo viņš bija uzvilcis spīdīgu apmetni ar garām, plīvojošām lentēm.
— Dace! Dace! Dace! — viņš kliedza, vicinot rokās oficiālu vēstuli ar zelta zīmogu. — Mums ir… tas! TAS!
Dace pacēla uzaci. — Kas tieši ir “tas”?
Rihards triumfāli izpleta vēstuli.
— UNESCO kandidāts! Willkini ir nominēts kā nemateriālais kultūras mantojums!
Līga iekliedzās aiz sajūsmas. Guntars gandrīz nometa savu mapīti. Marco, kurš tieši tajā brīdī ienāca ar espresso rokā, apstājās kā sastindzis.
— Dace… tu saproti, ko tas nozīmē? — viņš čukstēja. — Tas ir… pasaules līmeņa atzinums.
Dace tikai pasmaidīja. — Tas nozīmē, ka cilvēki saprot, cik svarīgi ir būt brīviem.
UNESCO komisijas vizīte Latvijā
UNESCO pārstāvji ieradās pie ezera, lai paši redzētu Willkini kustību darbībā. Viņi bija:
kultūras antropologi,
mākslas pētnieki,
sociologi,
un viens ļoti nopietns kungs, kurš visu laiku pierakstīja.
Kad viņi redzēja:
cilvēkus no dažādām valstīm,
tērpus, kas plūda ūdenī kā dzīvas gleznas,
bērnus gumijniekos,
Marco, kas stāstīja par Willkini filozofiju,
un Daci, kas mierīgi vadīja visu kā ūdens karaliene…
…viņi bija apburti.
Viens no komisijas locekļiem teica:
— Šī kustība nav tikai tradīcija. Tā ir mūsdienu kultūras parādība, kas vieno cilvēkus pāri robežām. Tā ir brīvības forma.
Rihards kvadrātā lepni pamāja. — Tieši tā! Un mēs to darām ar stilu.
Oficiālais paziņojums
Pēc mēneša Dace saņēma e-pastu ar virsrakstu:
“Willkini Movement — Accepted as UNESCO Intangible Cultural Heritage Candidate”
Un tur bija rakstīts:
“Willkini kustība ir unikāla mūsdienu kultūras izpausme, kas veicina radošumu, kopienas sajūtu un brīvību. Tā ir nozīmīga ne tikai Latvijai, bet arī starptautiskajai sabiedrībai.”
Dace aizvēra datoru un uz brīdi vienkārši elpoja. Viņa nekad nebija domājusi, ka viņas spontānā peldēšanās kleitā un papēžos kļūs par kultūras mantojumu.
Willkini svin UNESCO kandidātu statusu
Pie ezera notika svinības:
cilvēki peldēja tērpos no visas pasaules,
skanēja mūzika,
Marco uzstājās ar emocionālu runu,
Līga prezentēja “UNESCO gumijnieku” īpašo kolekciju,
Guntars izdalīja bukletus ar Willkini vēsturi,
un Rihards kvadrātā vadīja “Starptautisko šļakstu ceremoniju”.
Dace stāvēja ūdenī, vērojot visu šo skaistumu, un nodomāja:
“Willkini vairs nav tikai mans stāsts. Tas ir pasaules stāsts.”
Willkini tiek oficiāli iekļauts UNESCO sarakstā
Ziņa, kas apceļo pasauli
Dace sēdēja savā darbnīcā, kad telefons pēkšņi sāka vibrēt kā traks. Paziņojumi, zvani, ziņas — viss vienlaikus.
Pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija:
“UNESCO: Willkini Movement officially inscribed on the Intangible Cultural Heritage List.”
Viņa apstājās. Pieskārās ekrānam vēlreiz. Un vēlreiz.
Rihards kvadrātā ielauzās pa durvīm ar triumfa kliedzienu:
— DAAAACE! MĒS ESAM UNESCO! MĒS ESAM OFICIĀLI KULTŪRAS MANTOJUMS!
Līga sāka raudāt no prieka. Guntars apsēdās, jo viņam pēkšņi vajadzēja “pārdomāt budžetu jaunā līmenī”. Marco piezvanīja no Milānas un teica:
— Dace… tu saproti? Tas ir nemirstīgums.
UNESCO oficiālais paziņojums
UNESCO savā paziņojumā rakstīja:
“Willkini kustība ir unikāla mūsdienu kultūras parādība, kas veicina radošumu, kopienas saliedētību un brīvību. Tā iedvesmo cilvēkus visā pasaulē, izmantojot ūdeni kā simbolu vienotībai un pašizpausmei.”
Tas bija vairāk nekā atzinība. Tas bija apliecinājums tam, ka Willkini nav tikai modes vai izklaides fenomens — tā ir kultūra.
Svinības pie ezera
Kad ziņa sasniedza Latviju, pie ezera sapulcējās simtiem cilvēku — un ne tikai vietējie.
Tur bija:
japāņi baltajos ūdens kimono,
norvēģi ar fjordu kažokiem,
itāļi ar Marco radītajiem tērpiem,
brazīlieši ar krāsainiem karnevāla ūdens kostīmiem,
un, protams, Willkini klubiņš pilnā sastāvā.
Ezers izskatījās kā dzīva glezna.
Rihards kvadrātā vadīja “UNESCO šļakstu ceremoniju”, kur katra valsts veica savu simbolisko šļakstu ūdenī.
Līga prezentēja “UNESCO gumijnieku” īpašo kolekciju — zeltaini dzeltenus gumijniekus ar mazu Willkini emblēmu.
Guntars izdalīja bukletus ar Willkini vēsturi un nākotnes plāniem.
Marco ieradās ar helikopteru (jo, protams, viņš tā dara) un teica:
— Šī kustība ir dāvana pasaulei. Un tā nāk no Latvijas.
Daces runa — brīdis, kas kļūst leģendārs
Dace stāvēja ūdenī līdz ceļiem, kleita pielipa kā otrā āda, un viņa teica:
— Willkini sākās ar vienu soli ūdenī. Ar vienu brīdi, kad es ļāvu sev būt brīvai. Un tagad šī brīvība ir kļuvusi par pasaules mantojumu. Tas nozīmē, ka ikviens cilvēks, jebkurā vietā, var ienākt ūdenī tāds, kāds viņš ir… un iznākt tāds, kāds viņš vēlas būt.
Pūlis aplaudēja. Daži raudāja. Ezers atspoguļoja gaismas kā svētku sveces.
UNESCO plāksne
UNESCO pārstāvji uzstādīja pie ezera plāksni:
“Willkini Movement — UNESCO Intangible Cultural Heritage of Humanity”
Rihards kvadrātā teica:
— Dace, tagad tu esi ne tikai ūdens karaliene. Tu esi kultūras karaliene.
Dace tikai pasmaidīja.
Un tad — nākamais solis
UNESCO pārstāvis pienāca pie Daces un teica:
— Mēs vēlētos, lai nākamgad Willkini kustība piedalās starptautiskajā kultūras forumā Parīzē. Jūs esat kļuvuši par iedvesmas avotu visai pasaulei.
Dace paskatījās uz ezeru un nodomāja:
“Willkini ceļojums tikai sākas.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru