Dace bija viena no aktīvākajām “Papēdīšu peldētāju kluba” biedrenēm. Klubā valdīja stingrs princips: ja ej peldēt, tad tikai augstpapēžu kurpēs. Neviens īsti neatcerējās, kāpēc šāda tradīcija radās, bet visi vienojās, ka tas piešķir dzīvei eleganci, pat ja ūdens ir auksts un papēži grimst smiltīs.
Dacei tas patika. Viņa vienmēr teica, ka augstpapēžu sandales ir kā mazs personīgais piedzīvojums — katrs solis rada skaņu, kas liek justies mazliet drosmīgākai.
Tajā jūlija rītā, kad lietus gāza kā no spaiņiem, Dace devās uz darbu. Viņa bija uzvilkusi savas mīļākās baltās augstpapēžu sandales, kuras parasti taupīja īpašiem gadījumiem, bet šorīt nolēma: “Lai notiek, dzīve ir pārāk īsa, lai baidītos no peļķēm.”
Un tad sākās viņas mazais rīta piedzīvojums.
Peļķes bija visur — lielas, mazas, dziļas, tādas, kas izskatījās sekli, bet izrādījās nodevīgas. Dace gāja pa ielu ar tādu pārliecību, it kā viņa būtu uz mēles, nevis uz slapja bruģa. Katrs solis radīja šļakatu, kas izskatījās pēc improvizēta baleta numura.
Garāmgājēji brīnījās, kā viņa spēj tik viegli un priecīgi soļot pa lietu, bet Dace tikai pasmaidīja. Viņai patika sajūta, kā ūdens apskalo kājas, kā papēži rada ritmu, un kā lietus padara visu pilsētu mazliet maģisku.
Kad viņa beidzot nonāca darbā, kolēģi bija pārsteigti:
— Dace, tu izskaties tā, it kā būtu izgājusi cauri strūklakai!
— Nē, tikai cauri jūlijam, — viņa atbildēja un nožāvēja sandales ar papīra dvieli.
Un kaut kā — pat ar slapjām sandalēm un lietus smaržu matos — viņa jutās lieliski. Jo dažreiz pietiek ar vienu lietainu rītu un pāri augstpapēžu sandalēm, lai diena kļūtu par stāstu, ko vērts atcerēties.
Stāsta turpinājums: ceļš mājup
Kad darba diena beidzās, Dace cerēja, ka lietus būs rimies. Bet nē — debesis joprojām bija pelēkas kā vecs vilnas pleds, un lietus turpināja krist vienmērīgā, neatlaidīgā ritmā. Tāds lietus, kas nevis gāž, bet vienkārši… pastāv. Kā kaimiņiene, kas ienāk ciemos un neplāno doties prom.
Dace nostājās pie biroja durvīm, paskatījās uz savām augstpapēžu sandalēm un pasmaidīja. “Nu ko, meitenes,” viņa pie sevis nodomāja, “mājupceļš būs mūsu otrais cēliens.”
Un viņas devās.
Bruģis bija vēl slidens, peļķes vēl dziļākas, bet Dacei tas netraucēja. Viņa gāja ar tādu pašu pārliecību kā no rīta, tikai tagad viņas solī bija klusa noguruma elegance. Katrs papēža klikšķis pret slapjo bruģi skanēja kā maza aplausu rinda — it kā pati pilsēta atbalstītu viņas izvēli nepadoties laikapstākļiem.
Vienā brīdī viņa apstājās pie īpaši lielas peļķes. Tā bija tik plata, ka varētu pretendēt uz “mikro ezeriņa” statusu. Dace uz to paskatījās, pacēla uzaci un, ne mirkli nevilcinoties, devās tieši cauri. Ūdens šļakstēja uz visām pusēm, bet viņa smējās — tādā brīvā, īstā smieklā, kas rodas tikai tad, kad saproti, ka dzīve nav jāuztver tik nopietni.
Garāmgājējs ar lietussargu viņu apbrīnā pavadīja ar skatienu. — Jūs laikam ļoti mīlat lietu, — viņš noteica. — Nē, bet lietus mīl mani, — Dace atbildēja un turpināja ceļu.
Kad viņa beidzot sasniedza mājas, sandales bija slapjas, kājas nogurušas, bet sirds — viegla. Viņa zināja, ka šī diena būs viena no tām, ko viņa atcerēsies vēl ilgi. Jo ne katru dienu sanāk izbaudīt divus lietainus piedzīvojumus vienā dienā.
Un, protams, viņa jau prātā pierakstīja šo stāstu “Papēdīšu peldētāju kluba” nākamajai sapulcei. Tur noteikti būs, ko pastāstīt.
Stāsta turpinājums: piektdienas rīts
Nākamajā dienā, piektdienas rītā, Dace pamodās ar cerību, ka lietus būs beidzies. Bet, tiklīdz viņa atvēra logu, viņu sagaidīja pazīstamais skaņu orķestris — lietus pilieni, kas ritmiski bungoja pa palodzi. Tas bija tāds kā dabas metronoms, kas teica: “Nu, Dace, turpinām.”
Viņa paskatījās uz savām augstpapēžu sandalēm, kas vēl nebija līdz galam nožuvušas no vakardienas piedzīvojuma, un pasmaidīja. “Meitenes, šodien būs reprīze,” viņa noteica un uzvilka tās ar tādu pašu pārliecību kā vienmēr.
Ielas bija vēl slapjākas nekā vakar — peļķes bija savienojušās mazās upītēs, kas tecēja gar trotuāru malām. Bet Dacei tas netraucēja. Viņa devās pa ielu ar tādu mieru, it kā būtu pieradusi pie šādas pasaules kārtības. Un varbūt tiešām bija.
Šoreiz viņa pat izdomāja nelielu spēli: katru reizi, kad papēdis ietriecās ūdenī un radīja skaistu šļakatu, viņa iedomājās, ka tas ir punkts kādā neredzamā ritma partitūrā. Tā nu viņa gāja — klikš, šļak, klikš, šļak — kā savdabīgs pilsētas rīta skaņu celiņš.
Pie autobusa pieturas stāvēja cilvēki ar lietussargiem, kas izskatījās kā mazas pelēkas sēnes. Visi drūmi, visi slapji, visi noguruši no laikapstākļiem. Un tad ieradās Dace — ar savu smaidu, ar savu ritmu, ar savām sandalēm, kas šķita pilnīgi nepiemērotas, bet tieši tāpēc tik lieliskas.
Kāda sieviete viņu uzlūkoja un noteica: — Jūs laikam nebaidāties no lietus. — Nē, — Dace atbildēja, — es vienkārši negribu, lai lietus baidās no manis.
Un sieviete pasmaidīja. Un vēl viens cilvēks. Un vēl viens. It kā Dace būtu atnesusi mazliet saules tur, kur to vismazāk gaidīja.
Kad autobuss atbrauca, viņa iekāpa, nosēdās un paskatījās ārā pa logu. Lietus turpināja krist, bet viņa juta, ka šī diena būs laba. Jo, ja jau divas dienas pēc kārtas var izstaigāt peļķes augstpapēžu sandalēs un saglabāt smaidu, tad piektdiena noteikti ir viņas pusē.
Stāsta turpinājums: sapņi par nākamajām lietus sandalēm
Autobuss lēni čīkstēja cauri slapjajām Rīgas ielām, un Dace, sēžot pie loga, vēroja, kā peļķes uz trotuāriem veido veselas kartes — mazas jūras, šauras upes, neparedzami līči. Viņa juta, ka šis lietus nav tikai laikapstākļi. Tas ir iedvesmas avots.
Un tad viņai ienāca prātā doma: kādas būs viņas nākamās lietus sandales?
Viņa aizvēra acis un ļāva fantāzijai brīvi plūst.
1. Variants: “Pērkona ziedi”
Sandales ar tumši zilām siksniņām, kas atgādina lietus mākoņus, un papēžiem, kas veidoti kā mazi sudrabaini zibens stari. Kad ūdens šļakstītos, tie izskatītos kā īsti mazi uzplaiksnījumi.
2. Variants: “Peļķu karaliene”
Gaiši pelēkas sandales ar caurspīdīgiem papēžiem, kuros iekšā kustētos mazas zilas pērlītes — kā miniatūras peļķes, kas ceļo līdzi katram solim. Dace iedomājās, kā tās klusi čabinātu, kad viņa soļotu pa ielu.
3. Variants: “Jūlija rīts”
Baltas sandales ar smalkiem, ūdens pilienu formas metāla akcentiem. Papēži — nedaudz platāki, lai būtu stabilāki uz slapja bruģa, bet tikpat eleganti. Tie būtu kā piemiņa par vakardienas un šī rīta piedzīvojumiem.
Dace pasmaidīja. Viņa pat nepamanīja, ka autobuss jau tuvojas viņas pieturai. Lietus ārā turpināja savu vienmērīgo melodiju, bet viņas prātā jau skanēja pavisam cita — tāda, kas sola jaunas idejas, jaunus soļus un, protams, jaunus papēžus.
Kad viņa izkāpa no autobusa, viņa juta, ka šī piektdiena būs īpaša. Jo, kad cilvēks sāk domāt par nākamajām lietus sandalēm, tas nozīmē tikai vienu: piedzīvojumi turpinās.
Stāsta turpinājums: Dace izvēlas savas jaunās lietus sandales
Pēc darba viņa devās uz savu iecienīto apavu veikalu — to, kur pārdevējas jau zināja viņu pēc vārda un kur vitrīnas vienmēr izskatījās kā nelieli mākslas darbi. Ārā joprojām lija, bet Dacei tas pat patika. Lietus padarīja pilsētu mīkstu, spīdīgu un mazliet noslēpumainu.
Ieejot veikalā, viņu sagaidīja silta gaisma un tikko pamanāma ādas smarža. Un tur — pašā vidū — stāvēja sandales, kas it kā gaidīja tieši viņu.
Modelis, ko Dace izvēlējās: “Sudraba Vilnis”
Tās bija:
Gaiši sudrabainas, ar vieglu metālisku mirdzumu, kas atgādināja lietus atspīdumu uz bruģa.
Siksniņas smalkas, bet izturīgas, ar nelieliem, ūdens pilienu formas akcentiem.
Papēdis caurspīdīgs, bet ne vienkāršs — tajā iekšā bija iestrādāta maza, kustīga sudraba lodīte, kas katrā solī viegli pārvietojās, radot efektu, it kā sandalei būtu savs mazs “lietus mākonītis”.
Zole ar neslīdošu rakstu, kas bija svarīgi, jo Dacei patika pārvietoties pa peļķēm ar pārliecību, nevis bailēm.
Kad viņa tās pielaikoja, notika tas, ko varētu saukt par “apavu maģiju”. Viņa nostājās spoguļa priekšā, pasmaidīja un saprata — šīs ir īstās. Tās nebija tikai sandales. Tās bija lietus piedzīvojumu turpinājums.
Pārdevēja, kas jau sen bija pieradusi pie Daces neparastās izvēles, noteica:
— Šīs jums der kā radītas. — Jā, — Dace atbildēja, — tās izskatās tā, it kā pašas gribētu iet pa peļķēm.
Un tā viņa izgāja no veikala — ar jaunu pāri sandalēm kastītē un sajūtu, ka nākamā lietainā diena būs vēl labāka.
Stāsta turpinājums: sestdiena klubā
Sestdienas rīts bija silts, bet joprojām lietains — tāds, kas rada sajūtu, ka pilsēta ir ietinama vieglā, sudrabainā miglā. Ideāls laiks “Papēdīšu peldētāju klubam”, jo šis kolektīvs uzskatīja, ka īsts peldētājs ir tas, kurš nebaidās no dabas kaprīzēm, bet izmanto tās savā labā.
Dace ieradās klubā ar nelielu somiņu, kurā rūpīgi glabājās viņas jaunās sandales. Viņa tās vēl nebija vilkusi ārā no kastītes — gribēja, lai pirmā reize ir īpaša. Kluba biedrenes jau bija sapulcējušās zem nojumes pie ezera, kur lietus radīja maigus riņķus uz ūdens virsmas.
— Dace, tu izskaties noslēpumaina, — noteica kluba vadītāja Ilze, kura vienmēr pamanīja visu. — Man ir jaunums, — Dace atbildēja ar smaidu, kas solīja kaut ko īpašu.
Viņa atvēra kastīti, un kluba biedrenes vienlaikus ieelpoja. “Sudraba Vilnis” sandales mirdzēja pat šajā pelēkajā rītā — it kā būtu radītas tieši lietus gaismai.
— Oho… tās izskatās kā mazs mākoņu gabaliņš, — noteica Līga. — Vai arī kā lietus piliens, kas nolēmis kļūt par kurpi, — piebilda Anda.
Dace uzvilka sandales, nostājās uz slapjā koka laipas un sajuta, kā caurspīdīgajos papēžos esošā sudraba lodīte viegli pārvietojas. Tas radīja sajūtu, ka viņa soļo ar mazu, kustīgu lietus gabaliņu zem katras kājas.
— Nu ko, meitenes, — viņa noteica, — ejam peldēt.
Un viņas devās. Klubs vienmēr peldējās ar eleganci — nevis tāpēc, ka tas būtu praktiski, bet tāpēc, ka tas bija viņu stils. Augstpapēžu kurpes ūdenī izskatījās absurdi, bet tieši tāpēc tik lieliski.
Dace iegāja ūdenī pirmā. Sudrabainās sandales zem ūdens izskatījās kā mazi spīdoši zivtiņu pāri, kas peld viņai līdzi. Pārējās biedrenes sekoja, un drīz ezers bija pilns ar smiekliem, šļakatām un papēžu klikšķiem, kas ūdenī skanēja pavisam citādi — kā mazi, dobji zvaniņi.
— Dace, tās sandales ir īsts šedevrs, — Ilze noteica, kad viņas atgriezās krastā. — Es jau teicu, ka tās pašas grib iet pa peļķēm, — Dace atbildēja.
Un tā sestdiena kļuva par vienu no kluba leģendārākajām dienām — to vēl ilgi pieminēja kā “Sudraba Viļņa peldējumu”.
Stāsta turpinājums: Daces ideja nākamajam sezonas pasākumam
Kad peldēšana bija galā un kluba biedrenes sildījās zem nojumes, malkojot karstu tēju un žāvējot savus papēžus, Dace pēkšņi pacēla galvu. Viņas acīs bija tas īpašais dzirkstelītis, ko pārējās jau labi pazina — tas nozīmēja, ka viņa ir izdomājusi kaut ko neparastu.
— Meitenes, — viņa teica, — man ir ideja nākamajai sezonai.
Visas apklusa. Pat lietus šķita uz mirkli kļūstam klusāks.
— Mēs vienmēr peldamies lietū, bet kā būtu, ja mēs… dejotu lietū?
— Dejotu? — pārjautāja Ilze, bet viņas sejā jau parādījās smaids.
— Jā! — Dace turpināja. — “Papēdīšu lietus deja”. Mēs varētu izveidot īsu horeogrāfiju, ko izpildām peļķēs. Ar augstpapēžu kurpēm, protams. Katrai būtu savs stils, savs ritms. Un mēs to varētu nofilmēt, lai parādītu, ka lietus nav šķērslis — tas ir mūsu skatuve.
Līga iesmējās: — Tas izklausās pēc mākslas performanču festivāla.
— Tieši tā! — Dace pamāja. — Mēs varētu to rīkot sezonas atklāšanā. Un katra izvēlas savas īpašās lietus kurpes. Es, piemēram, dejošu “Sudraba Vilnī”.
Anda piebilda: — Un mēs varētu uzaicināt arī citus klubus. “Lietussargu elegances klubu”, “Slapjo soļu draugus”… tas varētu kļūt par veselu pasākumu.
Ilze, kluba vadītāja, beidzot pamāja ar galvu: — Dace, šī ir ģeniāla ideja. Mēs to noteikti īstenosim. Nākamā sezona būs… dejiska.
Un tā, zem lietus, slapjām kājām un ar siltu tēju rokās, klubs vienojās par jaunu tradīciju — “Papēdīšu lietus deju festivālu”.
Dace juta, ka šis būs kaut kas īpašs. Jo, ja var dejot lietū augstpapēžu sandalēs, tad var visu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru