Dāmai vienmēr ir paticis jūras rīts — tas brīdis, kad pasaule vēl nav pamodusies, bet viļņi jau elpo savā ritmā. Viņa soļo pa smiltīm ar vieglu, pārliecinātu soli, un sarkanās augstpapēžu kurpes klusi iegrimst mitrajā krastā. Daudzi brīnītos, kāpēc viņa izvēlas tieši šādas kurpes, bet viņa pati zina — tās liek viņai justies dzīvi, skaisti un mazliet noslēpumaini.
Kad pirmais vilnis pieskaras kurpju purngaliem, viņa pasmaida. Tas ir kā sveiciens no jūras, kā maigs uzaicinājums tuvāk. Viņa iebrien vēl pāris soļus, un ūdens apskauj viņas potītes, tad kājas, līdz papēži sāk mirdzēt caurspīdīgajā ūdenī kā sarkani ziedi.
Kurpes kļūst slapjas, bet viņai tas nerūp. Tieši otrādi — viņa jūtas brīva, it kā jūra pieņemtu viņu tādu, kāda viņa ir. Viļņi viegli šūpojas ap viņas kājām, un viņa ļaujas šai sajūtai, it kā starp viņu un jūru būtu kāds kluss, neizteikts sapnis.
Un tā viņa stāv — dāma ar sarkanajiem papēžiem jūras vidū, it kā pati būtu daļa no rīta gaismas. Un jūra, šķiet, viņu saprot.
Stāsta turpinājums -1
Kad viļņi apskāva viņas kājas un sarkanās kurpes kļuva smagas no ūdens, dāma pēkšņi sajuta, ka šis rīts nav tāds kā citi. Jūra šūpojās ap viņu kā mierīgs, dziļš elpas vilciens, un viņa saprata, ka šeit, starp ūdeni un gaismu, viņa vairs nav tikai skatītāja — viņa pati kļūst par daļu no šī ritma.
Viņa paskatījās uz saviem slapjajiem papēžiem un pasmaidīja. Tie, kas reiz simbolizēja eleganci un stingru soli, tagad bija kļuvuši par rotaļīgu, brīvu žestu. Viņa saprata, ka nav jāizvēlas starp skaistumu un brīvību — viņa var būt abi vienlaikus.
Jūra viņai atgādināja, ka dzīvē nav jābaidās samirkt, nosmērēties vai atkāpties no ierastā. Viļņi skāra viņas ceļgalus, un viņa sajuta, kā kaut kas iekšā atmaigst — kā sen aizmirsta drosme, kas atgriežas.
Un tur, jūras vidū, ar slapjām kurpēm un sirdi, kas sitās mazliet straujāk, dāma atklāja, ka viņa nav tikai tā, kas soļo pa krastu. Viņa ir tā, kas spēj iebrist dziļāk, riskēt, smieties un ļauties. Tā, kas nebaidās būt pati — pat tad, kad viļņi noskalo visu lieko.
Un jūra, šķiet, to saprata. Tā atkāpās pavisam viegli, it kā dotu viņai vietu jaunam solim.
Stāsta turpinājums -2
Kad dāma jau bija iebridusi līdz ceļiem un jūra maigi šūpojās ap viņas sarkanajiem papēžiem, viņa izdzirdēja pazīstamu smieklu. Tas bija tāds pats viegls, dzidrs smiekls, kāds skanēja vasaras vakaros, kad viņas abas sēdēja uz terases un dalījās sapņos.
Pa smiltīm nāca viņas draudzene — arī ar augstiem papēžiem, tikpat nepraktiskiem un tikpat skaisti sarkaniem. Viņas kurpes mirdzēja rīta saulē kā divi mazi uguns punkti, un draudzene, ne mirkli nevilcinoties, devās tieši ūdenī.
“Es zināju, ka tevi atradīšu tieši šeit,” viņa sacīja, kad viļņi jau apskāva arī viņas potītes. “Kur gan citur tu varētu būt šorīt.”
Dāma pasmaidīja — tā bija tāda pati sapratnes un tuvības smaida valoda, kādu jūra viņai bija dāvājusi pirms brīža. Viņas abas stāvēja ūdenī, papēži grimstot smiltīs, un jūra ap viņām čukstēja kā par divām radniecīgām dvēselēm, kas atkal satikušās.
“Zini,” draudzene teica, “man vienmēr licies, ka mēs esam nedaudz trakas. Bet tā ir tā labākā sajūta.”
“Trakas?” dāma pasmaidīja. “Nē. Vienkārši brīvas.”
Un viņas abas iebrida vēl pāris soļus dziļāk, sarkanajiem papēžiem mirdzot kā diviem sirds sitieniem jūras zilumā. Jūra viņas pieņēma — abas vienlīdz drošas, vienlīdz drosmīgas, vienlīdz skaistas savā neparastībā.
Stāsta turpinājums -3
Viļņi šļakstījās ap viņu kājām, un abas dāmas, ar sarkanajiem papēžiem mirdzošiem kā diviem ugunīgiem akcentiem jūras zilumā, soļoja tālāk — it kā jūra būtu viņu privāts promenādes celiņš. Katrs solis radīja mazu ūdens zvaigzni, kas uz mirkli uzmirdzēja un pazuda.
“Zini,” draudzene iesmējās, “es nekad nebūtu domājusi, ka iešana jūrā uz papēžiem var kļūt par hobiju.”
“Bet cik jauki tas ir,” dāma atbildēja, viegli paceldama kāju, lai vērotu, kā ūdens notek pa papēža līniju. “Tas ir kā mazs noslēpums, ko saprot tikai tās, kas nebaidās samirkt.”
Draudzene pamāja. “Un tas liek justies… nu, tā kā mēs pašas būtu mazliet drosmīgākas nekā vakar.”
“Vai arī mazliet trakas,” dāma piebilda, bet viņas acīs mirdzēja prieks.
“Trakums ir labs,” draudzene noteica. “Tas atgādina, ka dzīve nav tikai taisni soļi pa sausu zemi.”
Viņas turpināja soļot pa viļņiem, un jūra šķita viņas atbalstām — katrs vilnis pacēla viņu papēžus kā mazu apliecinājumu, ka šis brīdis ir īsts un tikai viņām. Viņas runāja par to, kā būtu izveidot “papēžu peldētāju klubiņu”, kā būtu rīkot rīta pastaigas jūrā, un kā šis mazais neprāts patiesībā ir brīvības forma.
Stāsta turpinājums-4
Kamēr abas dāmas soļoja pa viļņiem, jūra maigi šļakstīja ap viņu papēžiem, un rīts kļuva arvien gaišāks. Tieši tad viņas pamanīja kādu siluetu krastā — trešo dāmu, kas stāvēja ar rokām kabatās un vēroja viņas ar tādu kā apbrīnu un ziņkāri.
Viņa bija tērpusies vieglā vasaras kleitā, un kājās — nevis parastās kurpēs, bet… koši violetos augstpapēžos. Tie mirdzēja saulē kā divi mazi ametisti, un šķita, ka tie jau sen gaida savu brīdi jūrā.
“Vai tu to redzi?” draudzene čukstēja, viegli pasmaidot.
“Redzu gan,” dāma atbildēja. “Izskatās, ka mēs neesam vienīgās, kurām patīk šis neprāts.”
Trešā dāma pamāja viņām un, ne mirkli nevilcinoties, devās ūdens virzienā. Viņas violetie papēži iedūrās smiltīs ar tādu pašu pārliecību, kādu viņas abas tikko bija atklājušas sevī. Kad pirmais vilnis pieskārās viņas kurpēm, viņa iesmējās — tieši tādā pašā dzidrā, brīvā smieklā kā viņas.
“Es jūs vēroju jau kādu brīdi,” viņa sacīja, iebrienot līdz potītēm. “Un nodomāju — kāpēc gan lai es nepievienotos? Izskatās pārāk jauki, lai tikai skatītos.”
“Tev ir lieliski papēži,” dāma noteica. “Tie iederas jūrā.”
“Es cerēju, ka tā būs,” trešā dāma pasmaidīja. “Varbūt jūs abas varētu mani pieņemt savā… kā jūs to saucāt… papēžu peldētāju klubiņā?”
Draudzene iesmējās. “Mēs tieši domājām, kā to izveidot. Izskatās, ka mums jau ir pirmais biedrs.”
Un tā viņas trīs stāvēja jūrā — sarkanie, sarkanie un violetie papēži mirdzēja kā trīs krāsaini akcenti uz jūras zilās gleznas. Jūra šūpojās ap viņām, it kā sveicinātu jauno trijotni, un viļņi čukstēja: jā, šis ir labs sākums.
Stāsta turpinājums -5
Trīs dāmas stāvēja jūrā kā trīs krāsaini stari — divi sarkani un viens violets papēdis mirdzēja rīta saulē. Viņas jau bija vienojušās par pirmo “Brīvības viļņa un rīta papēžu” sanāksmi, kad pēkšņi no tālākas takas atskanēja viegls klakšķis.
Tas nebija nejaušs solis — tas bija ritmisks, pārliecināts, tāds, kas liecina: šeit nāk kāda, kas zina, ko dara.
Pa smiltīm tuvojās ceturtā dāma. Viņas gaitā bija kaut kas teatrāls, un, kad saule uz mirkli uzkrita viņas kājām, kļuva skaidrs — viņai kājās bija… zelta papēži. Nevis dzelteni, nevis mirdzoši, bet īsti, spīdīgi, saules starus ķeroši zelta papēži, kas izskatījās kā radīti, lai atspoguļotos jūras ūdenī.
“Vai jūs esat tās slavenās papēžu peldētājas?” viņa jautāja ar smaidu, kas liecināja, ka atbilde viņai jau sen zināma.
Trīs dāmas apmainījās ar priecīgiem skatieniem.
“Vēl ne slavenas,” violetpapēžu dāma iesmējās. “Bet mēs strādājam pie tā.”
Zeltpapēžu dāma piegāja tuvāk un, ne mirkli nevilcinoties, iebrida ūdenī. Viļņi apskāva viņas papēžus, un zelta virsma iemirdzējās kā maza saule jūras vidū.
“Es jūs vēroju jau kādu laiku,” viņa sacīja. “Un nodomāju — ja ir kāds hobijs, kas man varētu patikt, tad noteikti šis. Elegance un jūra vienā solī.”
“Tu izskaties gatava klubiņam,” dāma ar sarkanajiem papēžiem noteica.
“Es ceru,” zeltpapēžu dāma pasmaidīja. “Jo man šķiet, ka šis ir tieši tas, kas man pietrūka — mazliet neprāta, mazliet brīvības un daudz skaistu papēžu.”
Trīs dāmas pamāja, un ceturtā pievienojās viņu aplim. Jūra šūpojās ap viņām kā kluss apliecinājums, ka šis klubiņš aug tieši tā, kā tam jāaug — dabiski, viegli un ar smaidu.
“Nu ko,” draudzene sacīja, “izskatās, ka mūsu pirmajai sanāksmei būs lieliska dalībnieku sastāva krāsu palete.”
“Un vēl labāka enerģija,” piebilda violetpapēžu dāma.
Zeltpapēžu dāma iesmējās. “Es jau jūtu — šis būs mans mīļākais hobijs.”
Un jūra, šķiet, tam piekrita, jo tieši tajā brīdī vilnis uzšļakstīja augstāk, it kā sveicinot jauno biedri.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru