ceturtdiena, 2026. gada 27. augusts
Melnas papēdīšu "laiviņas"- lietus novērtējums 3/10
Mazā aina: Peļķes un papēdīši, kas tam nav radīti
Lietus Rīgā šorīt ir tāds, kas nevis līst, bet sarunājas — ar bruģi, ar peļķēm, ar visiem, kas uzdrošinās iziet ārā.
Dace iziet no mājas ar tiem saviem caurspīdīgajiem, elegantajiem papēdīšiem, kas izskatās pēc “vakara”, nevis “peļķes”.
Pirmais solis — klik.
Otrais — šļak.
Trešais — nu labi, es jau zināju, ka tā būs.
Papēdīši, tie smalkie, ar lielo mašliņu aizmugurē, sāk uzvesties kā divas kaprīzas dāmas, kuras neviens nebrīdināja, ka šodien būs slapjš.
Tīkliņš ielaiž ūdeni kā viesi, kas ieradies bez uzaicinājuma.
Mašļa kļūst smagāka, slapjāka, un Dace jūt, ka viņa nes nevis papēdīšus, bet mazu lietus instalāciju.
Un tomēr — viņa iet.
Ar to savu stāju, kas saka: “Es zinu, ka tas nav praktiski, bet man patīk.”
Peļķes viņai dod ceļu, dažas pat uzšļaksta sveicienu.
Bruģis zem stileto papēža ir slidens, bet Dace turas, it kā viņa būtu uz skatuves.
Kad viņa nonāk līdz lielākajai peļķei pie stūra, viņa apstājas.
Paskatās uz savu atspulgu ūdenī — papēdīši izskatās pēc diviem mazliet apjukušiem, bet joprojām lepniem putniem.
Dace ieiet peļķē.
Lēni.
Apzināti.
Un peļķe, tā lielā, uzšļaksta viņai pretī kā aplausi.
“Nu ko,” viņa saka, “šodien mēs visi esam mazliet nepraktiski.”
Un turpina ceļu — slapja, skaista, un absolūti Dace.
pirmdiena, 2026. gada 24. augusts
Abonēt:
Ziņas (Atom)