“Lietus spirāle — garā upe”
Lietus krīt kā mīksti vārdi, kuri negrib steigties, tie pieskaras ādai, sandalēm, un katrai domai, kas šovakar kļuvusi vieglāka par gaisu.
Tirkīza spirāle ap potīti mirdz kā ūdens čūska, kas atceras katru tavu soli, katru brīdi, kad esi gājusi pret straumi vai tai līdzi, un nekad neesi baidījusies samirkt.
Upe šovakar ir klusa, tā klausās lietū un tevi — kā tu ieej tās seklumā, kā kleitas mala pieskaras virsmai, kā ūdens atveries kā logs uz pasauli, kur viss ir vienkāršs: tu, ūdens, un gaisma.
Katra lietus lāse uz sandalēm ir kā maza atmiņa, kura vēl nav piedzimusi, bet jau zina, ka būs skaista. Tās krīt uz spirāles, uz papēža, uz tirkīza metāla, un atspīd kā zvaigznes, kas nolēmušas šonakt nepalikt debesīs.
Tu stāvi starp diviem ūdeņiem — viens krīt no augšas, otrs plūst zem kājām, un abi tevi pieņem bez nosacījumiem.
Kleita pielīp pie kājām kā slapjš zieds, kas atveras tikai lietū, un katrs tavs solis rada jaunu vilni, kas izzūd, bet ne pazūd — tas paliek atmiņā, kā siltums, kas dzimst aukstumā, kā maigums, kas dzimst kustībā.
Un šajā brīdī, starp lietu un upi, starp spirāli un gaismu, starp tevi un tavu pašu ēnu, dzimst klusums, kas nav tukšums, bet piepildījums.
Klusums, kurā tu saproti — skaistums nav sausums, skaistums ir plūsma. Un tu pati esi tās centrs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru