Kāpēc tik zems vērtējums
Atvērta purngala konstrukcija — peļķe te ielēks ar tādu prieku, it kā būtu uzaicināta uz ballīti.
Plānas siksniņas — skaistas, bet ūdeni neapturēs, un kāja slīdēs.
Metāliska virsma — slapjā bruģī kļūst par slideni gludu dekoru.
Stileto papēdis — šaurs, neprognozējams uz mitras virsmas.
Mini aina: Dace un zelta papēdīši slapjā Rīgā
Lietus šovakar Rīgā nav vienkārši lietus — tas ir teātris, kas izrāda savu otro cēlienu. Ielas spīd kā melns stikls, peļķes ir kā mazi, dzīvi spoguļi, un gaismas no laternām izplūst kā izkusis zelts.
Un tad parādās Dace.
Viņa iznāk uz ielas ar šiem zelta sandalpapēdīšiem, kas izskatās pēc vakara balles, nevis pēc slapja bruģa. Tie ir tik smalki, ka šķiet — pietiks ar vienu peļķes šļakstu, lai tie apvainotos un aizietu mājās paši.
Pirmais solis — klik. Otrais — šļak. Trešais — nu labi, tad jau iesim līdz galam.
Zelta virsma atspoguļo ielu gaismas, un katrs Daces solis izskatās kā maza, spīdīga bravūra pret laikapstākļiem. Siksniņas, plānas kā vasaras vakara noslēpums, pielīp pie ādas, bet viņa turas — ar to savu stāju, kas saka: “Es neesmu praktiska, bet esmu skaista.”
Kad viņa tuvojas lielākajai peļķei pie Alberta ielas stūra, tā izskatās pēc veselas mazas jūras. Dace apstājas. Paskatās uz savu atspulgu — zelta papēdīši mirdz kā divi mazi sauļoti putni, kas nejauši ielidojuši lietus sezonā.
Un viņa ieiet peļķē. Lēni. Ar to pašu apzināto eleganci, ar kādu citi cilvēki ieiet muzejos.
Peļķe uzšļaksta pretī — nevis kā protesta skaņa, bet kā aplausi. Un Dace turpina ceļu, zelta papēdīši šļakst pret bruģi, un visa Rīga izskatās, it kā viņa būtu atnākusi to mazliet apzeltīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru