Adriana Vale pie upes
Diena pirms pirmizrādes
Vakarā, dienu pirms pirmizrādes, Adriana viena pati devās uz upes krastu.
Pilsēta aiz muguras vēl elpoja ar vakara gaismām, bet pie ūdens valdīja gandrīz pilnīgs klusums.
Viņas rokā bija Golden Rain papēži.
Tie paši, kuros viņai nākamajā dienā bija jākāpj uz skatuves.
Viņa apsēdās uz veca koka mola un ilgi skatījās ūdenī.
Nevis kā aktrise.
Nevis kā zvaigzne.
Vienkārši kā cilvēks.
Pēc brīža viņa uzvilka kurpes un lēni nokāpa pie upes malas.
Tur, kur nelieli viļņi apskaloja akmeņus.
Pirmais solis.
Papēdis pieskārās ūdenim.
Neliels vilnis aizslīdēja pa tumšo virsmu.
Otrais solis.
Pilienu virkne uzšļācās gaisā un vakara saulē iemirdzējās kā zelts.
Neviena skatītāja nebija.
Neviena fotoaparāta.
Neviena orķestra.
Tikai upe.
Un Adriana.
Viņa atkārtoja fināla ainu.
Lēni.
Mierīgi.
It kā dejotu tikai priekš sevis.
Kleitas mala pieskārās ūdenim.
Papēži atstāja uz virsmas nelielus apļus.
Viens aplis satika nākamo.
Kā viļņi satopas mūzikā.
Kādā brīdī Adriana apstājās.
Viņa paskatījās uz savu atspulgu.
Tas bija nedaudz izplūdis no viļņiem.
Un viņai tas patika.
Jo pirmo reizi viņa necentās izskatīties perfekta.
Viņa klusi pasmaidīja un teica:
"Rīt šeit būs simtiem skatītāju.
Bet šis brīdis pieder tikai mums."
Upe turpināja plūst.
Vējš viegli sakustināja viņas matus.
Uz zeltainajiem papēžiem mirdzēja dažas ūdens lāses.
Tieši tā, kā viņa bija iedomājusies.
Atgriežoties teātrī, Adriana vairs nejutās satraukta.
Mēģinājums bija izdevies.
Taču vēl svarīgāk bija tas, ka viņa bija atcerējusies, kāpēc piekrita šai lomai.
Nevis skatuves dēļ.
Nevis aplausu dēļ.
Bet tāpēc, ka viņai vienmēr ir paticis tas īsais, gandrīz netveramais mirklis, kad elegants papēdis pieskaras ūdens virsmai un uz mirkli šķiet, ka visa pasaule kļūst par mūziku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru